Vai pastāv dzīve līdz socionikai?

Expo3Es jokojot savu dzīvi dalu pirms un pēc mūsu iepazīšanās. Jā, bija dzīve līdz socionikai, kurā taustījos kā pusakla vista, mēģinot uzdurties kaut kam patiesi labam, cenšoties nezaudēt optimismu un izmisīgi mēģinot atkal un atkal. Taču, kad uzliec pareizās, socioniskās brilles, atmet ilūzijas, redzi visu skaidri un daudz tālāk.

Līdz 30 gadu vecumam es biju vīlusies praktiski visās dzīves jomās – laulība izjuka drīz pēc kāzām, izvēlētā profesija nesniedza piepildījumu, ar radiem saprasties bija grūti, bērnu audzināšana likās neiespējamā misija, neticēju pati saviem spēkiem un slīgu aizvien dziļākā bezcerībā. Atbildes un palīdzību līdz tam es meklēju it visur – Bībelē, filozofijā, indiešu vēdās, Siņeļņikova un Svijaša grāmatās, psihoanalīzē un sieviešu žurnālos. Tas iedvesmoja, bet tikai uz vienu dienu, kad padomi pārstāja darboties vai vienkārši nebija pielietojami praktiskajā dzīvē. Tad atkal sekoja vilšanās.

Picture2

Pirms…

Nejauši uzzināju par socioniku. Tā iedeva atbildes uz visiem man līdz tam neskaidrajiem jautājumiem. Es beidzot atradu pati sevi, iepazinu, pieņēmu. Sapratu, kāpēc rūpes par bērniem man sagādā tik daudz grūtību, atradu sev piemērotu nodarbošanos, satiku vīrieti, kurš patiesi atbalsta, iedvesmo un palīdz man „augt”, sakārtoju attiecības ar tuviniekiem un draugiem. Izklausās kā brīnumzālīte, bet tāda tā tiešām ir. Socionika saliek pa plauktiņiem haosu galvā, attiecībās un attieksmē pret sevi. Te nav runa par ticību, cerību un mīlestību, bet gan par zināšanām un izpratni par savas saimniecības – psihes – funkcionēšanu. Tas ir tik vienkārši un reizē neticami, bet pilnīgi noteikti strādā, ka par to ir jāzina ikvienam.

Socionikas zināšanas man tik ļoti atvieglo dzīvi, iedod pilnīgi jaunu attiecību izpratni, ka pasaule noteikti kļūs harmoniskāka un laimīgāka, ja nepārveidoju sevi un citus, bet vienkārši uzzinu, kas esam.

Tev arī izdosies! Piesakies uz konsultāciju.

Nav komentāru

Pievienot komentāru