Vai citos kaitina tas, kas piemīt pašam?

Dažkārt mēs tik ļoti vēlamies izveidot labas attiecības ar citiem cilvēkiem, ka piedēvējam sev nemaz neesošus trūkumus, vēlamies labot sevī neesošus defektus un vēlamies pielāgoties tam, kas mums patiesībā nemaz nav vajadzīgs.

Ja attiecības ar citiem nevedas, reti kurš aizdomājas, ka ar visiem cilvēkiem draudzēties un visus pieņemt nemaz nav iespējams, un tas arī nav vajadzīgs.

Daži apgalvo, ka mums citos cilvēkos nepatīk tas, kas ir mūsos pašos, bet, ko negribam atzīt pat paši sev. Citiem vārdiem – otra acī redz skabargu, bet savā neredz baļķi. Tā ir diezgan postoša pieeja, it īpaši, ja šādu vispārīgu apgalvojumu piemēro uz visiem cilvēkiem bez izņēmuma.

introvert-extrovert-jerrycooke

Tas nozīmē, ka vienmēr jāsāk apšaubīt pašam savas vērtības, spējas un intereses, kad sastopamies ar kādu cilvēku, kurš uzvedas, spriež vai rīkojas mums nepieņemami vai nesaprotami.

Piemēram, es esmu klusa, nosvērta un diezgan vēsa pēc savas būtības. Es nekad nekliedzu, skaļi nesmejos publiskās vietās, necenšos sev pievērst uzmanību. Tāda ir mana daba, būtība, tā uzvesties man ir komfortabli.

Bet es neciešu skaļus un plātīgus cilvēkus. Mani sadusmo uzbāzīgi cilvēki, kas iedomājas sevi par visgudrākajiem, tādi, kas nekautrējas sev pievērst uzmanību. Tomēr es zinu, ka kādam citam tas nemaz netraucē, cits var „pavilkties” līdzi un uzvesties tāpat.

Tas vai mums kāds iepatīkas vai nē, ir atkarīgs no paša būtības, no tā, kāds cilvēks ir no dabas radīts – viens ir kārtīgs, vienmēr noliek vietā savas lietas, sakārto savu darba vietu pēc darba. Vienmēr velk mugurā tīri izgludinātas drēbes, pēc ēšanas nomazgā traukus un vienmēr pabeidz iesākto.  Tad viņa dzīves ceļi krustojas ar spontānu un radošu cilvēku, kas vispār nepievērš uzmanību savas apkārtnes tīrībai, paša apģērbs viņam ir pilnīgi nesvarīgs, tas var būt saburzīts, novalkāts. Tādam plāni mainās ātrāk, nekā kāds tam spēj izsekot līdzi. Neinteresantie darbi tiek pamesti līdz galam nepabeigti. Tāda ir abu šo cilvēku daba. Un diezgan ticami, ka viņi viens otram šķiet dīvaini, nesaprotami.

Tad kuram no viņiem būtu jāsāk domāt, ka kaut kur dziļi viņā sēž iekšā tās iezīmes, kas tik ļoti kaitina?

Bet trakākais jau tas, ka ar vienu šādu cilvēku nekas nebeidzas. Nāk kāds cits, kas liekas pilnīgi jocīgs, jo gandrīz nemaz nerunā, bet kad runā, tad izsaka vien kritiskas vai dzēlīgas piezīmes. Un ar viņu kopā ir tas vienmēr smaidīgais, kam par katru situāciju ir anekdote vai atbilstošs sakāmvārds no tautas gudrību vācelītes… Tad nāk tas čaklais, izpalīdzīgais, kam vienmēr līdzi ģitāra, kopā ar to trako meiču, kura ir tik emocionāla un skaļa!

Kur tad manī savietojas visas tās dīvainās īpašības, kas man citos nepatīk? Vai ar to ir jācīnās?

Vai ar šādu pieeju un uzskatiem cilvēks nevar sevi pazaudēt pavisam?

Patiesībā viss ir pavisam vienkārši. Mēs katrs piedzimstam ar tikai mums raksturīgām iezīmēm, pasaules skatījumu, temperamentu, spējām, uztveri. Tās var tikai attīstīt, nevis mainīt vai salauzt. Un saticīgas attiecības varam izveidot vien ar daļu cilvēku. Tas ir pavisam normāli, ja nespējam pieņemt visu cilvēku uzvedību, ka mums nav par ko runāt ar kādu, ka kāda joki liekas nesaprotami, stulbi, bērnišķīgi vai vulgāri. Pavisam normāli ir arī tas, ka katru no mums saista pavisam atšķirīgi atpūtas veidi, karjeras iespējas, materiālās prasības, katram ir sava vērtību sistēma un veidi, kā sasniegt mērķus.

Tāpēc ir vairāk jāpievēršas sevis paša izzināšanai, jāsaprot savas stiprās puses, jānoskaidro, kādas iezīmes vai spējas sevī nekad nevarēsi attīstīt, ar kādiem cilvēkiem nav pa ceļam un kur mēs vienkārši lieki tērējam laiku, sevi nevajadzīgi analizējot un cenšoties sevī atrast to, kā tur nemaz nav.

Nepārmet sev un nemeklē sevī iedomātas vainas. Pieņem sevi un citus kā cilvēkus ar plusiem un mīnusiem. Ej pa dzīvi kopā ar tiem, kas Tev liek justies labi, bet atlaid tos, kas liek meklēt vainas sevī. Tā Tu nodzīvosi piepildītu un laimīgu dzīvi.

3 Komentāri
  • Ieva
    Publicēts 15:54h, 02 Maijs

    Paldies par tik foršu rakstiņu!!! Tas daudziem palīdzēs atvērt acis un ļaus labi justies, nemeklējot savus tarakānus!

  • Teiksma
    Publicēts 18:53h, 04 Maijs

    Tādā vienkāršā versijā ir ok par to “kaitina citos, tātad pašā kaut kas nav kārtībā”… Protams, nav jau sevi jāpārveido tādēļ vien, ka kāds (patiesībā-visi) ir citādāks!

    Bet tas, kas šajā domā ir tas vērtīgais,- ne jau par kāda pārveidošanu, bet par spēju pieņemt… Vienkārši – pieņemt, ka pasaulē ir dažādi cilvēki, un visiem nav jābūt tādiem kā es, jāatbilst maniem priekšstatiem par to, kas ir “labs un pareizs”. Ja cilvēks dzīvo mierā un harmonijā ar sevi un apkārtējo pasauli, tad, lai cik neiespējami tas neliktos, bet tādu “kaitinošo” tipu vienkārši nav! (Ok, tas nenozīmē, ka dien-dienā jādzīvo ne-sava tipa cilvēku barā un savas vērtības jānorok kaut kur dziļā mežā! Vērtības paliek, katram savas.) vnk.- cilvēks neķer kreņķi par to, ka kāds ir citādāks, uzvedas ne tā, kā pats uzvestos…. nu un, ka tas otrs ir TĀDS?! Forši! Ir krāsaināka pasaule, ir paraugs, ka var būt arī citādi (vai es tā gribētu/varētu dzīvot?), utt.
    Taču brīdī, kad kaut kādi “citādie” sāk kaitināt, ir vērts pievērst uzmanību, kas nav kārtībā? Tātad, kaut kas sevī nav gluži harmonijā…
    Protams, situācijas ir dažādas, bet kopumā tas darbojas kaut kā šādi.

    Veiksmi visiem! 😉
    Un – neķert kreņķi par visādiem citādajiem… Katrā situācijā/cilvēkā ir savs pozitīvais moments. Lai izdodas to ieraudzīt!

Pievienot komentāru