Krāpšana attiecībās – īstie iemesli

Tā ir iznīcinoša sajūta, kad uzzini, ka otra puse tevi krāpj. Sabrūk viss, kam līdz šim ticēji. Sabrūk vispirms pašvērtējums, pēc tam sapņi par kopīgo nākotni. Iestājas totāls apjukums. Ko man tagad teikt? Izlikties, ka neko nezinu? Pavērot? Nogaidīt? Varbūt pāries? Varbūt nav nopietni? Mesties cīņā? Izskrāpēt acis? Atdarīt ar to pašu?
Un kurš galu galā vainīgs? Nē, nu ne jau es! Bet varbūt tomēr es? Saka, ka pagale viena nedeg. Tātad abi. Bet kā tieši? Par maz uzmanības otram? Nē, nevar būt! Es taču rūpējos, runājos, interesējos, mēs kopā ejam uz pasākumiem, brīvdienas vienmēr kopā. Tad varbūt par daudz? Arī maz ticams – pagājušajās brīvdienās katrs atpūtāmies ar saviem draugiem…. Sekss! Jā, sekss!!! Pēdējā laikā aizvien retāk… Jā, vaina ir manī – vajadzēs piestrādāt pie dažādības. Tagad taču tik daudz visādu interesantu risinājumu – tradicionālu un netradicionālu. Kaut kur lasīju par vumbildingu. Noteikti jāpierakstās uz nodarbību! Kaut nu tas nostrādātu!
Tā vai ar citādākām emocijām un risinājumiem vīrieši un sievietes visā pasaulē aizvien cīnās ar krāpšanu, meklējot tam iemeslu, izskaidrojumu, zāles un nodrošinājumu nākamajiem gadījumiem. Kāda nolād visu vīriešu dzimumu, jo kaut kur izlasa, ka vīriešiem ģenētiski esot ielikta poligāmija, tieksme pārgulēt ar iespējami lielāku sieviešu daudzumu. Citi pat slimojot ar seksa atkarību. Nu ko tur padarīsi? Risinājums ir vai nu samierināšanās ar nemitīgiem sānsoļiem, vai arī izvēle dzīvot kopā ar kastrētu kaķi, pievēršanās karjerai vai savas dzīves ziedošana bērniem.
Kāda cita ir pārliecināta, ka pie vainas ir pieburšana, jo, kamēr skaidrā – vīrs kā vīrs, bet tikko iedzer, tā iedarbojas maģija un vīrietis ir prom zilajās tālēs, mīļākās apskāvienos. Tātad noburts.
Citai pie vainas grūtniecība vai bērnu zīdīšanas periods – ko tad es TĀDĀ formā varu iesākt, tagad jau visas citas smukākas, sakoptākas. Krūtis nošļūk, gurni noapaļojas, vēders strijains. Vai arī draugi nelabvēlīgi iedarbojas – viņiem jau tādas neveselīgas intereses, manējo bezmugurkaulnieku noskaņo pret mani un pavedina netiklībā.
Seksā nesaskan, vienam gribas kaut ko nepieņemamu, bet otrs stingri turas pie savām tradīcijām un atsakās kaut pamēģināt kaut ko jaunu. Tad saka – nu labi, lai jau skrien darīt tās savas riebeklības, jo es to nedarīšu nekad.
Lai vai kā, iemesls vienmēr tiek meklēts gan zemes virsū, gan interneta ārēs, un vēlams saņemt tādu izskaidrojumu, kuram būtu arī risināšanas metode. Par ticamu iemeslu tiek uzskatītas mazas krūtis/resnums/mazs (pārāk liels) loceklis/nepietiekama izglītība/mazi ienākumi/nesarunāšanās/nav kopīgu hobiju un tamlīdzīgas vainas, kurām vienmēr seko rīcība. Palielināšanas vai samazināšanas operācija, tievēšana, mācīšanās, darba maiņa, ienākumu paaugstināšana, izrunāšanās, pilnīgi izgāzies brauciens vīram līdzi uz ienīsto ralliju. Un tas darbojas. Kādu laiku. Līdz nākamajai reizei.
Jo ne jau tajās ārējās lietās ir iemesls.  Iemesls ir pavisam vienkāršs – tā ir nevēlēšanās būt kopā ar otru.  Kad ir sajūta, ka citur saprotošāk uzklausa, mīļāk glāsta, garšīgāk gatavo, dāsnāk apdāvina, kaislīgāk atsaucas, priecājās par satikšanos un mazāk kaut ko pārmet. Ne jau vienmēr pat „tur ārā” ir sekss. Nu, labi – ir sekss.

Bet biežāk cilvēki aiz seksa iegansta patiesībā meklē izraušanos no nomācošajām attiecībām ģimenē, sarunu biedru, radniecīgu dvēseli.

Ir naivi domāt, ka izzinot šos iemeslus un apgūstot vajadzīgo uzvedību rezultāts būs tāds pats kā tajās kreisajās attiecībās. Nekā nebija. Mākslīgi neko izdarīt nevar. Pareizāk sakot – var, bet uz laiku. Kamēr ir spēks sevi kontrolēt, disciplinēt, pielāgoties. Bet cik ilgi mēs spējam rakstīt ar otru roku? Cik ilgi spējam būt jauki, kad gribās kaukt? Cik ilgi spējam paklusēt, ja vārdu plūdi smacē? Cik tālu var aizbraukt ar mašīnu, ja ieliekam pirmajā ātrumā un minam uz 100?
Kāpēc negribas būt kopā? Jo nav labi. Nav savstarpējas intereses vienam par otru. Kas vienam aizraujoši, tas otram naivi un muļķīgi. Nav vienotu mērķi. Bērni un mājas celtniecība neskaitās. To sabiedrības spiediena dēļ sākotnē vēlas visi. Bet mērķiem jābūt – maz strādāt un daudz baudīt dzīves dotās iespējas/ strādāt no visas sirds visu iespējamo ērtību iegūšanai/ pasaules izzināšana/ sīki ikdienišķi prieciņi ģimenē. Ja tāds darbarūķis un baudītājs veido pāri, agri vai vēlu viena no pusēm sagurs – vai fiziski vai emocionāli. Viens vienmēr jutīsies pārstrādājies, bet otrs jutīs vainas sajūtu, ka izdarīts par maz.
Katrs runā savā valodā. Viens vienmēr redz trūkumus, otrs jau piekusis, rādot dzīves pozitīvās puses, kurās arī vienmēr var atrast trūkumus.
Ne jau aiz saskaņas vīri dodas tumsā un aukstumā medīt, pa ceļam izmetot lociņu pie kādas atsaucīgas dvēseles. Un ne jau aiz lielas mīlestības sievas vienas vai ar draudzenēm brauc ceļojumos, kur labprāt ļaujas kādam nelielam kūrorta izklupienam.

Tā notiek tāpēc, ka nav savstarpējās saderības. Un to nenosaka mūsu griba, treniņi, izrunāšanās vai attiecīgi pareiza uzvedība.

Cik daudzi cilvēki dzīvotu daudz atvieglotāk, ja zinātu, ka liela daļa viņu veiksmju un vilšanās attiecībās ir ieliktas dažādu tipu savstarpējā „nepanesamībā”. Līdzīgi kā ir medikamenti, kas rada vairāk blaknes nekā ārstē, ir tādas attiecības, kurās lielā mīlestība un skaistie nākotnes sapņi vienkārši nodzēšas, jo ir „slikta dūša” – pārmetumi, klusēšana, emocionāla vardarbība, nicināšana, nenovērtēšana, zāģēšana, ultimāti, vienaldzība.
Liekas, nu kā tā var būt – mēs taču tik skaisti sākām, patiesi mīlējām, sekss bija, labas profesijas, cilvēks no labas ģimenes, audzināts… No visas sirds ticējām, ka mums viss sanāks, ka mums nebūs kā citiem, ka mēs gan mācēsim, zināsim, vairāk klausīsimies, vairāk sarunāsimies. Kur tas palika?
Nekas jau nekur nepalika, jo patiesībā jau no sākta gala viss bija nolemts tādam iznākumam. Jo tā to paredz daba.
Kā tieši? Apstājies, ieklausies, velti kaut dažas stundas sava laika, lai saprastu sevi un citus cilvēkus, lai noskaidrotu, ka Tavas vainas tajā tā īsti nemaz nav, un dzīvo tālāk apzinātu, laimīgu dzīvi ar atvieglojumu un jaunu skaidru skatījumu uz cilvēkiem un situācijām.

3 Komentāri
  • Anonymous
    Publicēts 16:15h, 20 Maijs

    Loti virsspusigs un nekads raksts, varu piekrist, ka dazam lietam ir pamatojums, bet gribas dzivot gadsimta, kur nevis aizejam prom un padodamies, bet salabojam to, kas salauzts. Iesaku Evija, jums pastudet par milestibas valodam. Milestiba nav izvele, bet lemums. Katrs esam pats savas laimes kalejs,bet nevienmer laime atnak skatoties tikai uz sevi un savam vajadzibam, bet rupejoties par tiem, kas apkart. Atgriezties atpakal pie sakuma, kas saveda kopa un stradat, stradat ar attiecibam, nevis skriet pie nakamajam. Kuras izjuks, ja pie vinam nestradas.

    • Evija Čeprova
      Publicēts 20:39h, 06 Jūnijs

      Labdien! Es ļoti ilgi domāju par Jūsu komentāru, tāpēc atbildu tikai tagad.

      Jā, šis raksts patiešām ir virspusīgs, jo ir tikai “viens no” un nekādi pilnībā neatklāj visas socionikas nianses, tomēr tās var izzināt, ja socioniku patiešām nopietni apgūst.

      Jūsu pieminētās Mīlestības valodas un visas iespējamās citas metodes lai strādātu, strādātu un vēlreiz strādātu ar attiecībām no manas puses tika gadiem pielietotas manā pirmajā laulībā vēl ilgi pēc tam, kad sen bija skaidrs, ka kopdzīve vienkārši nav iespējama. Mēs viens otru iznīcinājām. Draņķīgās attiecībās slikti ir abiem. Tomēr es tikpat dedzīgi kā Jūs uzskatīju, ka mīlestība un attiecības ir darbs, lēmums, atbildība. Un galu galā mums bija ģimene, bērni. Šķiršanās bija labākais, ko mēs viens otram varējām iedot, lai nesagrautu viens otra un mūsu bērnu pašvērtējumu un veselību. Nedomāju, ka izlēmīgākais tāpēc būtu jāuzskata par egoistu. Šķirties vienmēr ir ļoti sāpīgi. Strādāt ar attiecībām ir vieglāk, jo tad vismaz ir cerība, ka kādreiz būs labi. Kad šķirās, tad cerību vairs nav.
      Un tāpat ar attiecībām strādā arī citi cilvēki, kas ir nopietni kopā un ir arī radījuši kopīgus bērnus. Patiesībā es katru dienu redzu savu klientu, paziņu un draugu labos nodomus un centienus reanimēt smagas, postošas attiecības. To dara kā vīrieši, tā sievietes. Es nepazīstu nevienu, kas visu pamet un skrien pēc viegluma citās attiecībās. Jo visi vēlas mieru, mīlestību un saskaņu. Tomēr tas bieži neizdodas, jo ne ar visiem, kas mums patīk, vai kuros iemīlamies, mēs spējam būt kopā ikdienā. Tāda ir dabas kārtība, kas ne vienmēr sakrīt ar cilvēka nodomiem.

      Un neviens nesaka, ka pasaulē kaut kur ir mīlestība kā medusmaize, kurā ir tikai baltās dienas. Tomēr saderīgu cilvēku attiecībās darbs pie attiecībām iekrīt auglīgā augsnē un tas nes patīkamus, baudāmus augļus. Tādās attiecībās ir vērts strādāt un ieguldīt.
      Citos gadījumos var tikai sabeigt veselību, aptaukoties, iedzīvoties kompleksos un mūžam justies kā cietējam, kas savu mūžu ziedojis uz cēla patiesībā neciešamu attiecību altāra.

      Manuprāt, šis kā reizi ir gadsimts, kad cilvēki beidzot no sirds par attiecībām domā, raizējas un veido, lai tās būtu maksimāli veselīgas, pilnvērtīgas, lai cilvēki būtu kopā tāpēc, ka viņiem abiem tā ir labi, nevis bērnu, saimniecības vai zemā pašvērtējuma dēļ. Cilvēki vēlas būt kvalitatīvās attiecībās un viņi ir gatavi strādāt, lai tās tādas patiešām būtu.

      Atcerējos vecu anekdoti par to, kā vīrs bļitkojot dzird balsi no debesīm “šeit zivju nav”, bet nespēj tam noticēt, līdz kamēr uzzina, ka runātājs ir stadiona direktors… Socionika attiecībās ir tāds pats stadiona direktors – objektīvi parāda, kurās attiecībās pat vislabākie nodomi nekad netiks sadzirdēti.

      Saskaņu Jums attiecībās.:)

  • ?
    Publicēts 01:05h, 26 Aprīlis

    Vēlos to izdarītīt, jo es sievai esmu 4., bet viņa man 1. un vienīgā.

Pievienot komentāru
Top