Neej svešā baznīcā ar savu dziesmugrāmatu!

Ceļošanai ir līdzība ar attiecībām. Nezināmā valstī vispirms mēs meklējam kaut ko jaunu un nebijušu, bet to sastopot, raucam degunu, ka nav tā kā pie mums, kā mājās, kā daru es.
Mēs gribam, lai ir tik pat tīrs, kā pie mums, lai smēķēt var tikai sevišķās vietās, nevis jebkur, lai gaļu tirgo no ledus vitrīnas, nevis kastes, lai masieris tev uzklāj jaunu dvielīti, nevis to pašu, ko visiem iepriekšējiem klientiem….
Vienu dienu pludmalē redzēju tūristi, kura centās savākt atkritumus jūras krastā. Viņai noteikti bija vislabākie nodomi. Tomēr ieguvējs no tā nebija neviens. Tikai sarūgtināta sieviete un neizpratnes pilni vietējie.
Mēs katrs esam kā neatkarīga planēta – ar savu dzīves pieredzi, uzskatiem, ikdienas ritmu, vērtībām. Mēs katrs gribam, lai mūs ģimenē, darbā, draudzībā vai sabiedrībā pieņem tādus, kādi esam, nevis metas spodrināt un uzlabot.
Uzlabošanās būs vēlāk, kad būsim pieņemti, sajutīsimies droši un gatavi palūkoties apkārt kā dzīvo citi, ko dara labāk, ko no tā varam mācīties.
Vispirms – cieņpilna pieņemšana. Kā jau tautas paruna saka – neej svešā baznīcā ar savu dziesmugrāmatu. Un pēc tam, kad skolnieks būs gatavs (un, ja vispār to gribēs), atradīsies arī skolotājs.
Ļauj cilvēkam būt!
Par cieņu un pieņemšanu!

Evija Čeprova
evija.ceprova@gmail.com
Nav komentāru

Pievienot komentāru