#neklusē

#neklusē kustība arī man lika atsaukt atmiņā skolas un pat bērnudārza laikus. Nu, jā, arī manā dzīvē bija viss, ko tagad sauc par mobingu, tomēr manā gadījumā tas pat ir nācis par labu, nevis radījis traumu.
Manuprāt, jebkuram cilvēkam augšanas procesā ir jāpiedzīvo gan zināmas grūtības, jāiekuļas nepatikšanās, jāiemācās par sevi pastāvēt, neiespaidoties.
Tā vienmēr ir bijis, kad kāds ir Cibiņš, bet cits atkal Buņģis. Nē, es noteikti neatbalstu nekāda veida terorismu, iespaidošanu vai vardarbību. Man tas nav pieņemami. Tomēr tai kūniņai ir vajadzīgs neērtību un grūtību ceļš, lai vēlāk tauriņam būtu spēcīgi spārni.
Noteikti neaizstāvu pāridarītājus, bet arī nedomāju, ka ir pareizi mesties aizstāvēt visus nevarīgos un norobežot viņus no nepatīkamām dzīves situācijām tādā sabiedriski valstiskā līmenī.
Lai arī bērni var būt ļoti nežēlīgi, viņi tomēr ir arī ļoti patiesi. Ja kāds smird vai ir resns, tad tā to arī pasaka. Un to vajadzētu zināt, redzēt un risināt tā resnā vai nelāgi odošā bērna vecākiem, nevis piespiest visiem klusēt un izlikties, ka viss ir forši, jo kāds var apvainoties. Viens piekakā bikses, bet citi ir tik politkorekti, ka vienkārši nodur galvas vai skatās uz citu pusi.
Zināmā mērā mobings ir kā dabiskā atlase, izdzīvošanas skola. Kāds salūst un izstājas, bet cits iespītējas un savas dusmas virza izaugsmei un savas varēšanas pastiprināšanai.
Sūdzambībeles nevienam nepatīk, arī svešas bēdas un nelaimes visbiežāk kalpo kā iespēja papriecāties, ka man tomēr nav tik traki.
Viss, kas nenogalina, padara stiprāku. Ja netiec galā ar savu sāpi, meklē speciālistu, kas palīdzēs. Tomēr pacenties saprast, ka tāpat pašam vien būs jātiek ar to visu galā.
Beidz gausties, sāc dzīvot!
Ko tu domā par mobingu un #neklusē?

Evija Čeprova
evija.ceprova@gmail.com
Nav komentāru

Pievienot komentāru