Kā tu jūties dzīvē?

Ne jau visi jūtas kā savas dzīves īstenie saimnieki.  Tu pat iedomāties nevari, cik dažādas un brīžiem pat dīvainas lietas satrauc cilvēkus un liedz viņiem ikdienā justies stabili, droši un pārliecinoši, baudīt dzīvi visās krāsās.

Ir cilvēki, kas ļoti streso par to kas un kā būs, vai mums pietiks naudas, vai nesaslimsim, vai būs darbs. Neziņa viņus padara trakus. Viņi uzskata, ka apbruņots ir tas, kurš ir informēts. Labāk zināma nelaime, nekā nezināma laime.

Turpretī citi dzīvo ar vieglu vienaldzības sajūtu – ai, gan jau viss būs labi, viss nokārtosies, gan jau kaut kā izgrozīšos. Par ko baidās viņi? Ka dzīvē vienmēr un viss turpmāk būs skaidri zināms. Ka vairāk nebūs nekādu pārsteigumu, ka viss notiks pēc iepriekš paredzama scenārija, skaidri zināmā laikā, vietā un secībā. Prognozējamība nogalina.

Jautrākais ir tas, ka slepus šie abi viens otru apskauž. Pirmie gribētu pret dzīvi attiekties tik pat viegli, nebūt vienmēr iespringuši, nekontrelēt un neuzmanīt sevi un citus, bet otrie apskauž pirmos par spēju organizēt dzīvi un neatlaidību.

Citi ļoti baidās saskarties ar sadzīviskām problēmām – ja dzīvoklī kaut kas salūzīs vai sabojāsies – ko iesākt? Sāk pilēt apkures radiatori, istabas stūrī parādās pelējums, tapetes atlīmējas, no logiem pūš, nobrūk mikrene, aizsērējas un pārstāj darboties trauku mazgājamā mašīna.  Un, ja tam visam komplektā vēl sāk pilēt jumts, tad vispār nolaižas rokas, totāla bezizeja un bezpalīdzības sajūta. Kā būt? Kur meklēt risinājumu? Varbūt tā ir kaut kāda zīme? Varbūt bez tā patiesībā var iztikt?

Pretstatā šiem, savukārt, ir tādi cilvēki, kas vienmēr trīc par savām lietām – visam jābūt tīram un kārtīgam, pašam ir jāsmaržo un labi jāizskatās. Nolobījusies nagu laka spēj sabojāt dienu, bet nedaudz apskrāpēta automašīna uzreiz tiek aizvesta uz labošanas darbiem, lai nekavējoties novērtsu visus trūkumus. Braukt ar netīru mašīnu ir kauna lieta. Viņi vienmēr pamana to, kas netīrs citiem, ir neizpratnē un sašutuši par to, kā var tādā cūku kūtī dzīvot. Saka – guļ pats savos dubļos un vispār ne par ko neuztraucas. Kā tā var dzīvot? Kā var negribēt jaunu mašīnu, bet braukt ar veco izrūsējušo? Kā var tā nolaist savu ķermeni, ļaut sev apaugt ar “piepēm”, dzīvot ar cauriem zobiem vai vispār bez tiem? Kā var neredzēt? Kā var nepamanīt, ka tu traucē citiem ar savu dzīvesveidu un izskatu?

Ir tādi, kas iet pa dzīvi, kā pa kaujas lauku – visur saskata ienaidniekus, otrā vispirms vērtē viņa spēku un ietekmi. Uzrej un mēģina nostumt malā. Un atkarībā no tā, vai tas otrs ļaujas vai rej pretī, arī veido savu attieksmi pret šo cilvēku. Ja padodās, tad uzkāpj uz kakla un nokarina kājas. Ja sadod pretī – tad visu cieņu, vērā ņemams pretinieks!

Citi uzskata, ka labāk ir paiet malā – gudrākais piekāpjas. Cīņasspars šādiem cilvēkiem ir nosodāma īpašība un tie, kas pa dzīvi iet ar izvērstiem elkoņiem, skaitās egoistiski bezkauņas, ambiciozi tukšpauri – ja ir spēks, tad prātu nevajag. Un baidās no viņiem, nevēlas tādus savā tuvumā.

Ir cilvēki, kas kā traki pārdzīvo par citu domām par sevi. Laikam jau es viņiem neiepatikos. Redzēji, kā viņš uz mani paskatījās? Man nepatika viņa attieksme! Un viņš aizmirsa mani apsveikt dzimšanas dienā, kā tā?! Es tik rūpīgi izmeklēju viņam dāvanu un īpašus vārdus apsveikumam, bet pretī nesaņemu neko. Kāpēc tāda netaisnība? Es viņam atdotu pēdējo kreklu, bet izskatās, ka par mani viņam nospļauties…. Pat nepiezvanīja.

Viņiem pretī savukārt ir tādi, kas vispār izvairās lieki runāt un jebkā parādīt savas jūtas. Jo vienaldzīgāk sevi pozicionēs sabiedrībā, jo labāk. Katram jāspēj parūpēties par sevi pašu, nemitīgas rūpes par otru ir pāri viņu spēkiem. Pārmetumus par neieinteresētību viņu uztver sāpīgi, jo labprāt jau gribētu iesaistīties, bet neaicinātam palīdzēt – viņi to uztver par uzbāzību. Bet uzbāzties cilvēkiem ir stubi.

Vieni cepjas, lai tik nepārmaksātu par savu pirkumu, bet citi nesaprot, kāpēc vispār par cenu jārunā.

Kā var apsolīt, bet neizdarīt? Nu, bet kas tur liels – nu aizmirsās…

Cilvēkus nomāc tik daudzas un tik pretrunīgas lietas. Kas vienam vērtīgs, tas otram ir pilnīgs mēsls, kam nav vērts veltīt laiku. Kas vienam ir pasaules problēma, tas otram vistīrākais sīkums un mīļākā nodarbošanās.

Tomēr interesantākais ir tas, kas katrs no mums visātrākajā veidā savu problēmu spētu atrisināt tieši ar otra cilvēka palīdzību. Tā, kurš ir jau no dabas talantīgs ar to tikt galā. Vajag tikai viņu atrast un atļaut piedalīties.

Ir aplami uzskatīt, ka katram jāstrādā ar savu izaugsmi un tikai tad mēs spēsim kļūt par iedomātā supercilvēka vislabāko versiju. Ne jau velti mēs dzīvojam kopienā, sabiedrībā. Ja reiz daba tā ir paredzējusi, tad diezgan loģiski, ka katram šajā kopienā ir kāds noteikts uzdevums, kam viņš ar savu pasaules redzējumu ir vispiemērotākais. Un tas, ko nevaru es, to spēj mans kaimiņš, brālis, bērns vai draudzene.

Mūsu lielais dzīves uzdevums būtu iemācīties saskatīt gan savus, gan citu talantus, tāpat kā pieņemt savus un citu cilvēku trūkumus.

Tā dzīvot kļūs daudz vieglāk. Varēsim brīvi elpot, jo nokritīs ilūziju maska par savām spējām un citu varēšanu. Vislielākā vilšanās jau parasti ir tad, kad iedomātais nesaskan ar realitāti. Ja viens uz otru skatīsimies reāli, tad būs mazāk par ko brīnīties un būt sašutušam.

Cilvēka atšķirīgo domāšanas veidu (psihes modeļa) iepazīšana iedod dzīvei vieglumu, uzlabo miegu, normalizē asinsspiedienu un iedod vislabāko karti un kompasu sava dzīvesceļa atrašanai un ļoti intensīvai lietošanai!

 

Evija Čeprova
evija.ceprova@gmail.com