Es esmu vecis

Vīrieši esot tie, kas nerunā, neraud, neizrāda un neizskaidro savas emocijas.
Tad sanāk, ka es esmu vecis.
Izrunāt lietas vai problēmas nekad nav bijusi mana stiprā puse. Ja man tāpat nevar palīdzēt, tad kāpēc gan kādam to stāstīt? Izrādīt emocijas manā izpratnē un izpildījumā ir vājuma pazīme. Vislabāk vienmēr ieturēt neitrālu pozīciju un sejas izteiksmi.
Vīrs mani sauc par partizānu, jo “izspiest” no manis informāciju par manām dienas gaitām ir gandrīz neiespējami. Jā, es tiešām reti dalos gan ar dienas notikumiem, gan vēl mazāk – ar saviem pārdzīvojumiem. Jā, brīžiem es liekos ledusauksta, tāda, kuru nekas nespēj izsist no līdzsvara. Bet pārdzīvojumi jau ir. Tikai tie notiek dziļi iekšienē, dziļi galvā, smadzenēs, domās, kas uz āru nāk tikai brīžos, kad katliņš ir pilns.
Ir pieņemts uzskatīt, ka sievietes ir tās runīgās, tās, kas gatavas savu dvēseli izklāt vismaz draudzenes priekšā. Tās, kuras ir jūtīgas un emocionālas.
Bet ko iesākt mums – tām vēsajām, lepnajām, nerunīgajām, iedomīgajām? Ko darīt, ja daba ir iedevusi sievietes fizioloģiju, bet it kā tikai vīrietim raksturīgo izturēšanos? Pāraudzināt sevi? Strādāt ar sevi?
Man pašai sevi labāk palīdzēja saprast socionika. Par komunikabilitāti un emocionalitāti atbild iezīmes loģika un ētika. Loģiskie tipi (kā sievietes, tā vīrieši) jau no dabas ir mazrunīgāki. Ja runā, tad par lietu, par faktiem, par darbiem. Dzīves emocionālo pusi labāk saprot un izrāda ētiskie tipi. Un viņi mēdz būt kā sievietes, tā vīrieši. Es esmu loģiskais tips, un man tas patīk.
Tas ir labi, ka mēs esam tik atšķirīgi, ka katram mums daba paredzējusi saderīgu pretstatu, kur viens runā, bet otrs klausās. Otrs tevi papildina ar to, kas pašam pietrūkst.
Ja to visu zin un saprot, tad nemaz nav tik grūti būt vēsai un neemocionālai sievietei.
Patika? Padalies ar citiem:
  •  
  •  
Evija Čeprova
evija.ceprova@gmail.com