Kad cilvēks nav īstajā vietā, cieš visi. Un vismazākā nelaime, patiesībā, ir viņa iekšējās mokas. Tās citi neredz. Toties visi sajūt viņa attieksmi, spējas, neieinteresētību. Uzņēmējs jau arī jūt. Visvairāk to, ka ar darbinieku ir vairāk jādarbojas –  viņš nemitīgi jāmotivē, jāatbalsta, jāiedrošina. Bet kurš un kā izmērīs to, ko viņš NAV izdarījis vai pārdevis savas attieksmes vai neieinteresētības dēļ?

Padomā pats, kad Tu pēdējo reizi piedzīvoji vilšanos kādā restorānā, veikalā, sporta klubā vai ārstniecības iestādē?

Kad Tu pēdējo reizi veikalā pagriezies un aizgāji neatskatoties, jo Tev kaut ko mēģināja iesmērēt  vai tieši otrādi – sajuties veikalā kā traucēklis?

Man tā gadās diezgan bieži. Piemēram, kad kancelejas preču pilnos plauktos mēģināju atrast vajadzīgā biezuma un krāsas papīra lapas. Pajautāju pārdevējai palīdzēt atrast, bet atbildē saņēmu – tur viss ir izlikts…

Vai, kad palūdzu restorānā ieteikt kādu zupu vai salātus, bet tev neko nevar ieteikt, vai saka, ka viss esot normāls. Tad arī saldais ēdiens paliek nepasūtīts. Ak, jā, reiz man tāds attapīgs oficiants pat neiedomājās piedāvāt pie mērces rīsus. Es nezināju, ka ēdiens ir kā mērce. Viņš neiedomājās, ka es to nezinu. Es ietaupīju, viņš nenopelnīja.

Reiz lielveikalā ieraudzīju izlejamā alus tirgotavu. Šķirnes tur bija daudz, neko konkrētu es negribēju, bet kārojās kaut ko garšīgu. Palūdzu, lai man kaut ko iesaka. Pārdevēja raustīja plecus, minstinājās, katram jau esot sava gaume, ko viņa tur daudz varot ieteikt. Un vispār viņai pašai alus nemaz negaršojot! Beigās izspiedu tik daudz, lai iesaka vismaz to, ko pērk visbiežāk. Otrreiz tur vairs neiešu.

Pretstatam atceros, ka līdzīgā veikaliņā pastaigas laikā Liepājā pārdevēja iedeva visu nogaršot. Vai vispār kaut kas var vēl labāk iedarboties?

Tie visi ir sīkumi. Šajos stāstos nav nekā skandaloza. Bet aiz katra šāda nieka stāv uzņēmējs, kurš ir ieguldījis visu savu enerģiju, spēkus un naudu, lai viņa ideja īstenotos, klienti izvēlētos tieši viņu, lai uzņēmums attīstītos, augtu un galu galā – nestu peļņu. Un šis nabaga cilvēks nevar saprast, kur ir problēma. Ir taču darbinieki, un ne jau šādi tādi, bet izvēlēti rūpīgi, izvērtējot viņus vairākās intervijās; darbinieks arī solījās, ka ar visu tiks galā un ka šī nozare ir viņa sirdsdarbs, tieši to taču ir mācījies, ieguvis pieredzi… Tad kāpēc viss sanāk tik remdeni?

Atbilde ir vairāk nekā vienkārša – šie cilvēki nav īstajā vietā. Viņiem nav dabas dota talanta darīt izvēlēto darbu ar mīlestību. Ne jau tā, ka viņiem nekas nesanāk un nepadodas. Bet tieši šī nozare nav viņu joma. Nu, piemēram, tas, kurš ir vismīļākā bērnaukle, diez vai būs lielisks finanšu direktors. Ikviens cilvēks ir talantīgs kādā noteiktā virzienā, bet ne visās jomās.

Ja izvēle nav cilvēka būtībai atbilstoša, darba rezultāts liek vilties. Izmantojot cilvēku tipus, no šādām nelaimēm sevi var pasargāt jau laikus – var noskaidrot, vai cilvēks darbam derēs.

Tieši par to, kā izskatās nepareizā darbinieka izvēle un kādas tam ir sekas, es aprakstīšu un parādīšu.

Es centīšos šos gadījumus arī komentēt, paskaidrojot, kas tieši ir nogājis greizi un kā to varētu labot. Šoreiz visās fotogrāfijās ir redzams darba rezultāts, kad pie darba ir ķēries intuitīvā tipa cilvēks – pēc savas būtības filozofs, sapņotājs un mākslinieks, kas slikti saprot, ko nozīmē skaistums, komforts, ērtības, un kādam tam ir saistība ar klienta apmierinātību un ienākumu gūšanu. Šiem tipiem dažkārt abas rokas ir kreisās, nauda un dzīves materiālā puse nav galvenais, tāpēc arī rezultāts ir pa roku galam. Idejas un domu pasaule šiem ir daudz interesantāka. Viņi daudz labāk strādā ar galvu, nekā ar rokām.

Risinājums – darbam apkalpošanā un pārdošanā, teritorijas uzturēšanā un jebkādu materiālo vērtību vairošanā, uzlabošanā pieņemt darbā sensoros tipus. Viņi ir reālisti un praktiķi, kas zina lietu vērtību, lieliski veic darbus ar rokām un prot nopelnīt naudu. Kā tādus atpazīt un pieņemt darbā, uzzini, sazinoties ar mani.