04 Jan Par laimīgu kopdzīvi mūža garumā

Par laimīgu kopdzīvi mūža garumā

Saskaņa attiecībās bieži izskatās kā nekad neatrisināms rēbuss. Citreiz pie attiecībām strādājam kā zvēri – pielāgojamies, noklusējam, cenšamies pāraudzināt vai pāraudzināties pašas, tomēr, neskatoties uz pūlēm, dzīvojam nesaprastas, bez uzticēšanās un siltuma viens pret otru. Citreiz savukārt bez jebkāda darba un piepūles cilvēki sader kā cimdiņš ar roku.

Tautas parunas un viedo vecmāmiņu ieteikumi aicina nogaidīt, dot laiku pierīvēties, mūsdienu psihologi ierosina ar attiecībām strādāt un visu izrunāt.

Vai vispār var pierīvēties bez kaitējuma savai psihei, emocionālajai pašsajūtai? Domāju, ka tu pati labi atbildi no savas dzīves.

Kā tas nākas, ka attiecībām izvēlamies cilvēkus, kuros vēlāk iznāk vilties? Kāpēc izvēlamies nepareizos? Padomā, kā tu satiki un iepazinies ar savu otro pusīti? Vai tā bija pārdomāta un apzināta izvēle? Vai tur bija patiesas jūtas un neremdināma interese vienam par otru? Mans novērojums ir tāds, ka noteicošais elements attiecību izvēlē ir pašvērtējums, paša mīlestība pret sevi. Pareizāk sakot – tās trūkums. Bieži vien iepazīšanās notiek darba vietā, augstskolā, draugu lokā. Paskatījās puisītis uz mani, izrādīja savu interesi un sieviete ar zemu pašvērtējumu ir sajūsmā, ka kādam spējusi iepatikties. Nemaz nepajautājot sev, kā pati šajās attiecībās jūtas, vai viņai otrā viss patīk, nekas netracina. Nu, normāls. Gan jau būs labi. Ar laiku pārtaisīšu.

Kas ir ilgstošu attiecību stūrakmeņi?

Pastāv metode, kas izskaidro cilvēku attiecību saderību, spēj tās prognozēt, pirms vēl attiecības uzsāktas. Tā ir socionika. Tā parāda, kāda ir katra konkrētā cilvēka pasaules uztvere, kādiem uzdevumiem viņš no dabas ir paredzēts un ar kāda tipa cilvēkiem kopā viņš jutīsies vislabāk.

Jau pirms 100 gadiem Karls Gustavs Jungs atklāja un aprakstīja dažādu tipu atšķirības savā darbā “Psiholoģiskie tipi”.  Jungs izdalīja četras psihes funkcijas, kuras bija novērojis cilvēku izpausmēs – domāšana, jūtas, sajūtas un intuīcija, un 2 personības “vērsumus” – introverti un ekstraverti.

Junga teorijas pilnveidotāja lietuviešu zinātniece Aušra Augustinavičūte pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados mēģināja noskaidrot cēloņus, kāpēc rodas konflikti cilvēku starpā. Atbildi viņa mēģināja rast psiholoģijā. Viņa apvienoja K.G.Junga, E.Krečmera, A.J.Ļičko un A.Kempinska informatīvā metabolisma teoriju bāzi, par pasauli un par cilvēka sociālo dabu, par sabiedrības sociālo struktūru, dažādiem informatīvā metabolisma tipa cilvēkiem, un dažādām savstarpējo attiecību formām atziņas vienotā sistēmā, liekot pamatus socionikai.

Lai saprastu, kā tas attiecas uz katru no mums, svarīgi pieņemt šādas 4 aksiomas:

1.Pasaule eksistē.

2.Pasaulē pastāv psihe (psihe ir cilvēka īpašību kopums, kas informacionāli regulē izturēšanos un cilvēkam dod iespēju domāt, gribēt un just. Smadzeņu spēja atspoguļot objektīvo īstenību, analizēt un sintezēt saņemtos kairinājumus un pareizi uz tiem reaģēt; cilvēka augstākās nervu darbības procesu kopums).

3.Pasaulē esošā informācija iedarbojas uz psihi.

4.Psihe uz to reaģē.

Tātad, tieši mūsu psihe ir tas rīks, kas “izlemj”, kas man patīk, der, tracina, izsauc riebumu, pievelk, iedvesmo vai padara vienaldzīgu. Nevis es izlemju, kas man patīk, bet tas jau ir ielikts mūsu pasaules uztveres sistēmā – psihē. Un mums pār to nav teikšanas.

Lai izveidotu mīļas, saskanīgas ilgtermiņa attiecības, mums ir vajadzīgs cilvēks, kas der mūsu psihei kā uzliets – tāds, kas papildina, kas dod mums to, ko paši nespējam.

Apkārt esošā informācija ir ļoti daudzveidīga – taustāma un netaustāma, nemainīga un mainīga, par objektu ārējām īpašībām un par to, kas notiek viņa iekšienē. It kā jau katrs no mums ir spējīgs pamanīt un uztvert to visu, tomēr tā reāli katram no mums kaut kādas lietas interesē un saista vairāk, nekā citas. Piemēram, ir cilvēki, kas vienmēr pamana estētisko kārtību ap sevi un tās uzturēšanu pieprasa arī no citiem, bet ir tādi, kam vide ap pašu ir stipri otrajā plānā un viņš par to nepārmet arī saviem apkārtējiem.

Ir tādi, kam visa dzīve uz emocijām, bet citi ir vēsi kā mamuti un nekas viņus nespēj izsist no līdzsvara.

Pavisam ir 16 šādi atšķirīgi pasaules uztveres veidi – 16 sociotipi. Kā torte, kas sagriezta 16 gabaliņos. Katrs no viņiem ir talantīgs kādā noteiktā dzīves jomā. Tikai visi 16 gabaliņi kopā veido pilnīgu pasaules redzējumu. Katrs pats par sevi pasauli redz no sava šaurā redzesloka. Jo cilvēka raksturs neiecietīgāks, jo grūtāk viņam pieņemt, ka pasauli var redzēt un saprast atšķirīgi; ka ceļi un veidi mērķu sasniegšanai var būt daudzveidīgi un arī labi strādāt.

Ar savu pasaules redzējumu (sociotipu) mēs katrs jau piedzimstam. Tāpat kā par noteikta dzimuma pārstāvi. Sociotips būtiski ietekmē savstarpējās attiecības ģimenē, jo radiniekus neizvēlas. Visu sociotipu starpā ir noteikta veida savstarpējās attiecības. Vieglākas, grūtākas, harmoniskas vai iznīcinošas. Attiecību komfortu nosaka tas, vai saskan mūsu pasaules uztveres zobratiņi. Dažiem paveicas piedzimt tādā ģimenē, kas ir pašam saderīgi, bet cits piedzimst ģimenē, kur vienmēr jūtas nesaprasts kā citplanētietis. Pat pie labākās gribēšanas nesaderīgas tuvas attiecības uzlabot ir ļoti grūti. Palīdz tikai distances palielināšana.

Savu sociotipu var noskaidrot pašanalīzes ceļā, izprotot vērtēšanas kritērijus, vai arī ļaujoties socionikas konsultanta intervijai. Tāpat var noskaidrot arī otra cilvēka sociotipu.

Daudz vieglāka dzīve būtu tad, ja katrs no mums apzinātos, ka viņš ir nemaināma vienība – smadzenēs ielikto pasaules redzējumu nav iespējams un arī nevajag mainīt. Mums palīdzētu apziņa, ka ne vienmēr cilvēks, kas patīk vai atbilst pēc sadzīviskiem parametriem, patiešām arī derēs ilgtermiņa saskanīgām attiecībām.

Ja tu zini savu kājas izmēru, tad ir viegli izvēlēties kurpes, kas nespiedīs un nebūs par lielu. Tāpat arī ar psihi – ja zini savu “izmēru”, tad zini, kādi cilvēki tev der harmoniskai un piepildītai dzīvei.

Raksts žurnālam “100 labi padomi’