01 Mar Par lietu kārtību.

Iedomājies, cik viegla būtu dzīve, ja jau iepazīstoties ar cilvēku Tu zinātu viņa patieso dabu un būtu skaidrs, vai draudzība, kopdzīve vai darījumi ar viņu izdosies! It īpaši vērtīgi tas tagad liekas tiem, kas savās attiecībās jau ir vīlušies, nav spējuši atrast kopīgu valodu, piedzīvojuši šķiršanos vai ir sāpīgā lēmuma priekšvakarā.

Dabā visās jomās pastāv zināma lietu kārtība, ko esam pieņēmuši, un tas pat rada drošības sajūtu – pēc ziemas seko pavasaris, ražu novācam rudenī, bērni dzimst tikai sievietēm, bet indīgos augus ēst nedrīkst.

Attiecībā uz cilvēkiem un attiecībām gan mēs katrs vai nu mēģinām atklāt savu ameriku, vai arī izvēlamies vadīties pēc sabiedrībā pieņemtajiem stereotipiem – meitenes gaida, kad viņas uzlūgs, vīrieši neraud, sievietei jābūt labai saimniecei, vīrietim jāspēj apgādāt ģimene.

Cieši pieturoties pie šīs pārliecības, vēlamo rezultātu ne vienmēr izdodas piedzīvot. Tad ir dusmas, aizvainojums, asaras, strīdi, vilšanas un neizpratne – ja es visu daru pēc receptes, tad kāpēc man nesanāk?

Par laimi, cilvēkpētniecība, kā jebkura zinātnes nozare, virzās uz priekšu diezgan straujiem soļiem un mūsu smadzeņu darbība, kas nosaka mūsu rīcību, uzvedību un spēju izveidot attiecības ar dažādiem cilvēkiem, ir izpētīta, atklāta un var palīdzēt dzīvot labāk.

Tomēr, līdzīgi kā viduslaikos, mēs ar aizdomām skatāmies uz „pieskaitīšanu” jebkādam tipam. Ja agrāk domāja, ka zemeslode ir plakana un turās uz trim vaļiem, tad par cilvēkiem mums joprojām patīk domāt, ka ar savu pasaules uztveri, redzējumu, problēmām un attieksmi esam kaut kas nebijis, un diez vai kāds spēj domāt līdzīgi kā es. Par atšķirīgu izpratni ir bailes nonākt uz sārta – cilvēks baidās atklāt savu domu pasauli un noskaidrot, ka vēl daudzi cilvēki domā un saprot lietas tieši tāpat kā viņš. Tomēr nemaz nebaidās, ka tam ir 2 rokas, kājas un viena normāla galva ķermenim pa vidu, bet ne kaut kur apakšdaļā. Sava tipa noskaidrošana ir tieši tas pats, kas apzināties sava ķermeņa iespējas vai zināt savu asinsgrupu.

Zinātnes nozare, kas to pēta ir socionika. Tā mums izskaidro, ka ir dažādi, pavisam 16, cilvēku tipi. Tas nav ne rāmis, ne robežu nospraušana, bet gan izpratne par mūsu informācijas uztveršanas veidu. Piemēram, ir cilvēki, kas naudu tērē ļoti apdomīgi, bet citi to notriec bez liekas galvas lauzīšanas. Ir pļāpīgi cilvēki un tādi, no kuriem vārdu ar knīpstangām neizvilksi. To nosaka katra sociotipa iedzimtās iezīmes.

Cilvēks šausta un nomoka sevi vai vaino otru pašpārmetumos par neizdevušos laulību, bet ar pamatotu izpratni izpētīt, kas notiek cilvēkā, kāpēc jāšķiras no mīļotā, kāpēc elementāru sīkumu dēļ jāstrīdas, tam nevēlas ziedot ne laiku, nedz naudu. Daudzi necieš savu profesiju, uz darbu iet ar piespiešanos, ir viduvēji speciālisti, jo nezin, kam īsti ir radīti, kas viņiem padotos labi. Tāpēc ir ļoti svarīgi uzzināt, kas cilvēkā ielikts piedzimstot, jo tikai tā ir iespējams saprast, kāpēc izjūk jau otrās vai pat trešās attiecības, kā atrast sev piemērotu nodarbošanos.

Apbrīnojami ietiepīgi mums patīk domāt, ka cilvēks ir mainīgs, ka ja vien vēlās, var sevi vai citus izmainīt… Tas nozīmē – visi var visu, ja vien vēlas.

Cilvēks parasti zina, kā uzņemt barību, kādā veidā un secībā tā no mutes nonāk līdz dibenam. Šīs sistēmas nemainīgumu mēs pieņemam. Tāpat neviens nepārdzīvo, ka visu mūžu jāsadzīvo ar vienu asinsrites sistēmu, sirdi, rokām, jo tās katram ir savas un mīļas. Bet kā ir ar domāšanu?

Notici taču, ka visu mūžu katram no mums ir tikai vienas smadzenes, kuras regulē visu mūsu dzīvi!

Cilvēks taču nekautrējas aiziet pie ārsta un stāstīt par iesnām vai stīvu muguru. Bet nemeklē atbildes, kāpēc nespēj mīlēt savu māti vai bērnu. Vai esmu normāls, ka precos jau piekto reizi? Kas notiek manā galvā?

Socionika palīdz izprast savu domāšanu. Lai saprastu sevi un citus, un katrs pats varētu spriest, kas tajā galvā notiek.