07 Jūn Un dzīve sāka iet kalnā! Katram sava recepte

Nezināma autora citāts: „Tu neesi gatavs mirt, ja neesi patiesi dzīvojis. Paradoksāli, ka tieši tie cilvēki, kas saskaras ar reālo dzīvi, spēj būt brīvi no tās. No nāves baidās tie, kas vēl nav sākuši dzīvot. Šie cilvēki zina, ka vēl nav guvuši patieso ieskatu dzīvē, tādēļ tiem nav centra, pamata un pat pirmatnējo tieksmju. Tiem nav erosa un dzīvesprieka. Tie vēl nav pieskārušies savai dziļākajai būtībai, tādēļ tiem nav nekā, ko varētu atcerēties, un nekā, uz ko varētu skatīties nākotnē. Viņi vēl nav pieredzējuši pirmatnīgumu, tādēļ arī beigas šķiet drausmīgas, neiespējamas un gandrīz neiedomājamas. Šie cilvēki baidās, un mūsu laikmetā tā tas ir ar lielāko daļu cilvēku.”

Manī jau labu laiku virmo līdzīgas pārdomas. Es atceros sevi vēl gadus 12 atpakaļ, kad strādāju valsts darbā, ilgojos pēc kaut kā TĀDA, bet nezināju ne kas tas ir, ne kā pie tā nokļūt. Un tik tiešām bija milzu bailes no tā, ka visa dzīve tieši tā arī paies grābstoties un mēģinot. Man bija smags pārdomu brīdis, kad nosvinēju 30.dzimšanas dienu – savilku savas dzīves bilanci un man bija žēl visas savas dzīves pelēcības. Nekādu sasniegumu, drīzāk jau vilšanās un nepareizas izvēles. Nu, labi, man bija uzražoti 2 bērni, bet ņemot vērā to, ka tie ir praktiski katrai sievietei, tad nevienu pārsteigt ar to nevarēju. Ikdienišķs darbs ministrijā, algas dienas gaidīšana, bērnudārzs, vīna glāze, TV, dators, sieviešu žurnāli, brauciens uz laukiem, algas iztērēšana un viss no gala. Un nekā TĀDA! Braucu no rītiem ar autobusu pa Brīvības ielu uz darbu, purpināju pie sevis par agro celšanos, stulbajiem cilvēkiem sabiedriskajā transportā, mūžīgi brīnījos par to, ko es te daru, tas pats mājupceļā, un tas pats katru dienu no jauna. Bet laiks ta aiziet! Un purpinātājs paliek aizvien skaļāks.

Ne jau es viena tāda pasaulē. LSM.lv saka, ka ar depresiju Latvijā slimo 70 tūkstoši cilvēku. Nesaku, ka man tā bija, bet sajūtas katrā ziņā nelāgas. Jo dzīve visai cilvēcei baigi strauji ir izmainījusies. Ir maz fiziska darba, pārāk daudz informācijas, tāpēc šajā pārdomāšanās un sevis analizēšanas laikmetā tiešām var palikt slims.

Man kādreiz mamma mācīja, ka tad, kad ir smagi ap sirdi, vajag mazgāt grīdu. Un tajā tiešām kaut kas ir. Jo tajos savos meklējumu gados es bieži sapņoju, ka varētu strādāt par dārznieku – tur vismaz redzi sava darba rezultātu, tas kādam ir vajadzīgs, iepriecina, un arī pats jūti, ka esi pastrādājis.

Par laimi, tas laiks jau ir aiz muguras. Tagad viss ir pilnīgi citādi. Un es domāju, kā vienkāršiem vārdiem pateikt to, kas ir jāizdara, lai kaut kas uz labo pusi mainītos katra dzīvē. Katra, kas to vēlas, dzīvē. Jo visiem patiesībā nemaz nevajag dzīvot labāk.

Pats galvenais ir gribēšana. Tieši gribēšana, nevis vēlme, sapnis, un pat ne griba, bet gribēšana. Tātad tas ir kaut kas procesā, kā iešana, niršana, pļaušana. Gribēšana. Līdz sāpēm gribēšana dzīvot labāk. Un te zem tā “labāk” ir katram kaut kas cits. Vienam interesēs laba mašīna, otram sevis izglītošana, citam slava, citam saskanīga ģimenes dzīve, karjera, biznesa attīstība, palīdzēt citiem utt.

Kur dabūt gribēšanu? Es domāju, ka tā izaug no salīdzināšanas, pretnostatīšanas un domāšanas. Piemēram, es kādreiz daudz vēroju cilvēkus sev apkārt – kursabiedrus, kolēģus, draugus, radiniekus, paziņas. Vēroju, kas man viņos patīk, ko es viņos apbrīnoju, ko es no tā visa arī gribētu. Man patika gan amati, ko šie cienījamie cilvēki ieņēma, gan viņu dzīvesveids, hobiji, bet visvairāk patika domu un vēlmju brīvība. Ka visu ko drīkst gribēt. Pat vēl vairāk – to visu var arī dabūt. Vajag tikai gribēt, parosīties un to dabūt. Un tad gribēt kaut ko nākamo.

Tālāk es domāju, kāpēc man tā nav. Nu, ne jau gluži tā, ka vaigus plaukstās sastūmusi domāju, bet patiešām cepos ik pa laikam par to. Vispirms meklēju vainu sevī, tad vecākos, tad valsts iekārtā, tad izglītības sistēmā. Forši jau, bet rezultātu tas nedeva. Sapratu, ka vainīgos meklēt nav vērts – kas bijis, izbijis. Šodienai tas tāpat nevar palīdzēt.

Ok, pagātni pie malas. Ko darīt šodien? Drusku padomāt un mesties pie darīšanas. Patiesībā, visas atbildes ir Tevī pašā. Tu pats visu ļoti labi zini, ko tev vajag un ko nevajag. To mēs it īpaši redzam reizēs, kad gaidām kaut kā piepildīšanos. Nezinu, vai es īsti gribu to darbu, bet atbildi vienalga gaidu – pieņems vai nepieņems. Un Tu saņem atteikumu, un nemaz neskumsti, bet priecājies, jo patiesībā jau pats zināji, ka NEGRIBI.

Mums kaut kā baigi patīk sev neticēt. Patīk autoritātes, speciālisti, eksperti – nu jebkurš, kurš par padomu paņems naudu. Tātad tam padomam ir vērtība, ņemšu vērā! Patiesībā jau vērtība tiešām ir – kā citādi tu iemācīsies klausīt pats sev? Vienreiz eksperts apstiprina tavas domas, otrreiz skolotājs pasaka to, ko jau pats zināji, un māksla ir rokā!

Mums vienlaikus ir paveicies un ļoti nepaveicies, ka šodien ir tik daudz dažādas metodes, ar kurām visus procesus varam paātrināt. Ja ir laiks un interese, varam mēģināt visu pēc kārtas, sākot jau no pašiem Indijas vēdu laikiem, beidzot ar modernām programmēšanām. Ja nav ne laika, ne pacietības, kā uzzināt par to, kas der tieši man?

Es jau esmu stāstījusi, ka pati esmu ļoti daudzas lietas uz savas ādas mēģinājusi, no citām kaut kā ar prātu apzināti atteikusies, redzot, ka īsti nesienas tas viss sakarīgā ķēdītē.

Cerību staru un tam sekojošas reālas darbības manā dzīvē tik tiešām ienesa vienīgi zināšanas par manu tipu un socioniku kā tehnoloģiju kopumā. Pirmkārt, jau es ieguvu virzienu savā dzīvē, skaidri noformulēju to, ko iekšēji biju sev piemērījusi domās. Es gribēju konsultēt. Man patika izskaidrot, parādīt cilvēkiem to, ko viņi paši nesaskata, analizēt un secināt, ieteikt labākos risinājumus. Bet man nebija tēmas. Jā, es pāris gadus biju muitas jautājumu konsultante, bet tur pietrūka cilvēciskuma. Socionika to atrisināja pilnā apjomā.

Attiecībās līdzīgi – cik es biju par šo tēmu ņēmusies, mēģinājusi saprast, kaut ko secināt, kaut ko prognozēt, nekad nekas nedarbojās. Nebija ne cilvēka, ne ideju, ko ar viņu iesākt, ja vien tāds uzrastos. Kaut gan nē – man bija tāds smieklīgs sarakstiņš, kurā es biju uzskaitījusi visas vēlamās īpašības, izpausmes un konfigurācijas (sapņus vajagot vizualizēt). Pasarg dies, ja tas sarakstiņš būtu piepildījies! Cik sapņi tomēr ir tāli no tā, kas mums patiešām der! Cilvēks atradās, attiecību jautājumus arī izskaidroja tipu būšana, tā vietā smadzenēs izveidojās milzu brīva vieta un laiks.

To es tagad varu aizpildīt ar radīšanu, plāniem un iecerēm. To tagad ir bezgalība. Ir gan cita problēma – kā to visu paspēt un tajā nepagurt, nestresot, izdarīt viskvalitatīvāk. Te atkal socionika palīdz. Tas ir mans  atklājums, ka labi iepazīstot savu smadzeņu saimniecību (gudri sauktu par A modeli), ir vienkārši risinājumi kā pārslēgt savu uzmanību no vājajām vietām un ieslēgt tos resursus, ka tajā brīdī nedarbojas. Man par šo vaicāja, vai tad tā neesot sevis laušana un mainīšana? Es saku, ka nav gan, jo tas nemaz nav iespējams. Bet pārzinot to šķūnīti, kas galvā, visus plauktiņus un to saturu, mēs viegli varam pārlikt tos smagos instrumentus tur, kur viņiem būs vairāk vietas un plauktam lielāka izturība.

Labāka dzīvošana ir nemitīgs process. Tas nekad nebūs galā. Bet tā dzīvošana ir tik bezgalīgi interesanta, ja zini metodes, kas tev reāli palīdz būt laimīgākam ar katru dienu.