Jūs varat būt ļoti saderīgi un tomēr gandrīz izšķirties
Konsultācijā bija pāris, kurš viens otru jau bija paspējis pamatīgi nogurdināt. Viņa teica: “Es viņu nevaru pārliecināt. Viņš vienmēr zina, kā ir pareizi.”
Viņš teica: “Lai ko es darītu, beigās es tāpat esmu sliktais.”
Viņa gribēja vairāk laika kopā, vairāk uzmanības, vairāk labu vārdu. Viņš, savukārt, strādāja, risināja praktiskas lietas, būvēja viņu kopīgo nākotni un nesaprata, ko vēl vajadzētu darīt, jo viņš taču to visu darīja ģimenes dēļ.
Un abi bija nonākuši līdz ļoti bīstamai vietai. Katrs skatījās uz otra stiprajām pusēm un redzēja tajās problēmu.
Šis ir anonimizēts vairāku detaļu pārstāsts no reālas pāra konsultācijas.
Viņa iemīlējās tieši tajā, kas vēlāk sāka kaitināt
Attiecību sākumā viņai patika viņa pārliecība. Tas, ka viņš nešaubās par katru sīkumu. Tas, ka viņš var pieņemt lēmumu. Tas, ka viņš prot pastāvēt par savu. Tas viņai šķita vīrišķīgi un droši.
Pēc vairākiem kopdzīves gadiem tā pati īpašība viņai jau skanēja citādi: “Ar viņu neko nevar sarunāt.” “Viņš neklausās.” “Viņam vienmēr ir taisnība.”
Un tas ir viens no paradoksiem, ko es pāru konsultācijās redzu ļoti bieži – mēs iemīlamies cilvēkā arī tāpēc, ka viņā ir kaut kas tāds, kā mums pašiem trūkst, bet pēc gadiem tieši šī atšķirība var sākt kaitināt. Jo partneris ne tikai papildina Tevi tad, kad Tev tas ir ērti. Viņš paliek citāds arī tad, kad Tu ļoti gribētu, lai viņš reaģē tieši tāpat kā Tu.
Saderība nenozīmē, ka jūs domāsiet vienādi
Daudzi domā: ja mēs būtu īsti saderīgi, mēs viens otru saprastu bez piepūles. Nē. Saderīgs partneris var skatīties uz dzīvi ļoti atšķirīgi.
Viens daudz labāk redz konkrēto realitāti – kas jādara, kas jāizlemj, kas jāuzbūvē, kur jāaizbrauc, kas jāsakārto.
Otrs daudz labāk jūt, kas starp mums notiek, kā tas viss ilgtermiņā ietekmēs attiecības, kā mēs jūtamies, kas attiecībās sāk pazust.
Attiecībām ir vajadzīgas abas puses. Problēma sākas tad, kad cilvēks saka – “Mana puse ir īstā, bet Tavējā ir nepareiza.” Tad atšķirība, kura varētu būt milzīgs resurss, pārvēršas cīņā.
Viņš domāja: “Es taču visu daru ģimenes dēļ.”
Šajā pārī vīrietis daudz strādāja, jo viņam bija ļoti konkrēts mērķis. Viņš gribēja radīt ģimenei stabilitāti, māju, drošību. Viņa loģika bija saprotama: “Ja es šodien mazāk strādāšu, mēs pie mērķa tiksim vēlāk.”
Sieva šo pašu situāciju redzēja citādi: “Bet kad mēs vispār dzīvosim?” Viņa neprasīja tikai māju. Viņa gribēja vīru. Kaut vienu dienu, kad viņi kaut kur aizbrauc kopā. Vakaru, kurā nav tikai darbi.
Reizi, kad viņš pasaka -“Tu esi skaista.” “Paldies.” “Tu esi malacis.”
Viņam tas šķita gandrīz nesaprotami. “Bet es taču tā domāju. Kāpēc tas visu laiku jāsaka?”
Tāpēc, ka otrs cilvēks nevar dzīvot tavā galvā.
Un viņa neredzēja to, ko viņš jau deva
Tajā pašā laikā viņa ļoti skaidri redzēja to, kā trūkst, bet arvien mazāk redzēja to, kas ir. Vīrs strādā, uzņemas, būvē, risinājumus meklē pats, negaida, kad sieva viņu stums.
Un šeit es viņai teicu kaut ko, ko dažkārt saderīgās attiecībās ir ļoti svarīgi sadzirdēt – pirms mēģini pārtaisīt partneri, paskaties, vai Tu nejauši necīnies tieši pret to īpašību, kuras dēļ viņš Tev ir tik vērtīgs.
Tas nenozīmē paciest visu. Tas nenozīmē, ka partnerim vienmēr ir taisnība. Tas nenozīmē atteikties no savām vajadzībām. Tas nozīmē iemācīties atšķirt, kur ir reāla problēma, un kur vienkārši otrs cilvēks nav tāds pats kā Tu.
Ko es ieteiktu pāriem, kuriem ir saderības potenciāls, bet kuri jau ir sākuši viens otru “labot”
Pirmais — pārstājiet sacensties par to, kurš redz pasauli pareizāk. Jūs abi kaut ko redzat. Tikai katrs citu daļu.
Ja katra saruna pārvēršas tiesas procesā, kurā jānoskaidro vainīgais, pat labs pāris ļoti ātri iztērē attiecības.
Otrais — iemācieties nosaukt partnera pienesumu. Ne tikai to, kā viņš Tevi kaitina.
Ja partneris uztur praktisko dzīvi, pasaki to.
Ja partneris uztur attiecību siltumu, pamani to.
Ja viņš organizē, dara un risina — tā ir vērtība.
Ja viņa pamana atmosfēru, attiecību nianses un to, kas starp jums sāk zust — tā arī ir vērtība.
Attiecībās forma bez satura ir tukša, bet arī saturs bez formas ilgi neturas.
Trešais — nesāciet ar principu “kad viņš sāks, tad sākšu arī es”.
“Kad viņš mani slavēs, tad slavēšu viņu.”
“Kad viņa novērtēs manus darbus, tad es sākšu būt uzmanīgāks.”
Tā var gaidīt gadiem. Ja Tu zini, kas partnerim ir svarīgi – dod to apzināti, nevis tāpēc, ka esi zaudējis, bet tāpēc, ka gribi, lai attiecības strādā.
Ceturtais — nepadariet partneri par pretinieku.
Dažiem pāriem ir ļoti daudz enerģijas. Viņi abi var argumentēt, cīnīties, aizstāvēties, pierādīt. Ja šī enerģija aiziet vienam pret otru, mājās visu laiku notiek karš. Labāk izmantojiet to kopīgam mērķim. Jūs neesat divas konkurējošas firmas.
Jūs esat viena komanda.
Piektais — neatstājiet attiecības uz laiku “kad viss būs gatavs”. Kad uzbūvēsim māju. Kad bērns paaugsies. Kad būs mierīgāks darbs. Kad būs vairāk naudas. Kad nebūs tik daudz pienākumu. Dzīvē vienmēr būs nākamais projekts.
Ja pāris vairākus gadus dzīvo tikai uz nākotnes mērķi, vienā brīdī var atklāties, ka māja ir gatava, bet attiecību vairs īsti nav.
Dažkārt attiecībām nevajag veselu nedēļu Maldīvās. Vajag vienu vakaru. Vienu kopīgu pastaigu. Vienu sarunu bez telefona. Vienu “paldies”. Vienu “es redzu, cik daudz Tu dari”.
Un vēl viena svarīga lieta Ne katru konfliktu var atrisināt ar lielāku cenšanos. Ir pāri, kuros cilvēki gadiem no otra mēģina izspiest to, ko otrs dabiski nespēj dot.
Bet ir arī pretēja situācija. Cilvēki ir saderīgi. Viņiem ir ļoti labs potenciāls. Viņi viens otram dod tieši tās īpašības, kuru pašiem pietrūkst, bet, nezinot savas atšķirības, viņi sāk domāt “Ar nepareizo cilvēku esmu kopā.”
Lai gan īstā problēma ir cita – viņi vēl nav iemācījušies lietot to, kas viņiem jau ir. Tāpēc, pirms secini, ka jums nav nākotnes, ir vērts saprast:
Vai partneris tiešām nespēj dot to, kas Tev ir vajadzīgs?
Vai arī viņš dod kaut ko ļoti vērtīgu, tikai pilnīgi citā veidā, nekā Tu gaidi?
Tā ir milzīga atšķirība. Un dažiem pāriem šī atšķirība var mainīt visu skatījumu uz savām attiecībām.