Kopš brīža, kad esmu veiksmīgi atrisinājusi attiecību jautājumu (kura man ir vissvarīgākā joma), jau 12 gadus manā galvā serfo "ķirmis", kurš traucē laimīgi dzīvot.Pēc pamatskolas domas bija par darbu kultūras jomā(pasākumu vadītāja) vai psiholoģijas virzienā. Tam vajadzēja vidusskolas izglītību, bet to es nespēju realizēt, jo gribējās ātrāk prom no vides, kurā atrados - mūžigā drāma vecāku attiecībās.. Tā ļaujoties plūsmai nokļuvu tehnikumā- apguvu pārtikas tehnologa profesiju. (Mamma ir visu mūžu bijusi pavārs, joma pazīstama) Strādāju par konditoru, darbs patika, mājās arī cepu kūkas- kāzām, izlaidumiem. Bet..aizprecējos uz citu pilsētu, paņēma mani privātfirma -darbā par konditoru, bet naudu tur maksāja - nožēlojamu.. aizgāju prom. Tad iepazinos ar vienu dāmu, kura tikko sākusi grāmatveža karjeru. Vārds pa vārdam un sāku apgūt grāmatveža zināšanas no "ābeces". Esmu grāmatvede jau aptuveni 27 gadus. Gan kā ārpakalpojuma formātā, gan kā pašnodarbinātais, gad uzņēmumos uz vietas.. vienā darbavietā esmu sabijusi augstākais 3 gadus. Graužot garozu pēc garozas...gandarījuma nekāda, uzslavus par darbu neesmu saņēmusi -nekad. Visus šos gadus mani uzrda dažādi jautājumi par šo jomu. Dažbrīd pat apraudos..cik nožēlojami jūtos, tik nevērtīga priekš pasaules un apskaužu cilvēkus,kuri sevi raksturo .. "no grāmatvedības es neko nesaprotu"..un man tas liekas kā brīnums, ka viņi ir izdzīvojuši un vēl apgalvo, ka ir laimīgi..Sākās pandēmija. Darbs attālināti no mājām un manā redzes lokā Facebook-ā nokļuva Inese Prisjolkova, jau tajā visā dzīvojot līdzi guvu daudz labas atklāsmes. Un tieši caur Inesi uzzināju par Tevi un socioniku. Sāku klausīties un ausīties. Ka katram paredzēta sava vieta un ka drīzāk neesmu nekāda dumiķīte, vienkārši neesmu savā vietā. Uzrunāja vārdi - ka kaut kā jau mēs varam to savu darbu tur muļļāt, ber komfortabli tur nejūtamies un sasniegumus negūsim. Tad ieslīdēju "Cilvēku tipi" mājas lapā, veicu testu - sanāca Dostojevskis..lasu un priecājos - nu kā uzreiz tik trāpīgi visu noteicu - nu kā naglai uz galvas.! BET.. tad pagājušo sestdien tiku līdz Iesācēju kursam socionikā un ..pēc otrās nodarbības biju Jeseņins...pēc 4.nodarbības uzmanīgi noklausoties loģisko un ētisko sapratu, ka esmu loģiska nevis ētiska, kā pati par sevi domāju visu laiku, sanāca Robespjērs, bet pēc 6.-tās Balzaks, jo pēdējais salmiņš, kuru man nācās nolikt malā bija, ka esmu racionāla..Īpaši, kad stāstīji, par iepirkšanos un apģērba izvēli - biju laimīga dzirdēt, ka tā ir vēl kādai, jo līdz šim nekad ne no vienas ko tādu nebiju dzirdējusi, domāju, ka esmu pilnīgi no citas planētas, tāpat par pucēšanos un tavas pārdomas par manikīra apmeklējumu, nu vārds vārdā, ārprāts! Arī par e-pasta pārlasīšanu..Paliku ar muti vaļā...Kopsavilkums visam ir tāds, ka līdz sirdssāpēm žēl, ka neuzzināju par Tevi ātrāk, jau tad, kad sāki ar šo darboties, bet tai pat laikā - ļoti pateicīga, ka tas ir noticis tagad. Šobrīd man jau ir 49 gadi un visdrīzāk, kā Tavā nodarbībā izskanēja, esmu savu tipu diezgan pamatīgi iedragājusi.. bet man vienalga bija vajadzīgas atbildes uz šiem jautājumiem. No sirds paldies, ja šo visu izlasīji un uz tikšanos.
