Varbūt tev nav vēl vairāk jāstrādā ar sevi, bet vienkārši jāsāk dzīvot.
Es šodien domāju par vienu lietu – man šķiet, mēs esam nonākuši kaut kādā ļoti dīvainā laikmetā, kur cilvēkam visu laiku dod mājienus, ka viņam ar sevi kaut kas ir jādara.
Jāstrādā ar sevi, jāstrādā pie attiecībām, jāmeklē savas traumas. Jāsaprot, ko tev nodarīja mamma un ko nenodarīja tētis. Kāpēc tu tā reaģē. Kāpēc otrs tā reaģē. Jāmācās pareizi komunicēt. Pareizi nosaukt savas sajūtas. Pareizi pateikt, lai otrs neapvainojas.
Un tad, ja attiecības joprojām ir sliktas, acīmredzot tu vēl neesi pietiekami ar sevi strādājis.
Man šķiet, ka mēs esam mazliet aizrāvušies. Es gan esmu pārliecināta, ka cilvēkam ir jāmācās. Jāattīstās. Jāmēģina sevi iepazīt un saprast. Ir situācijas, kurās terapija tiešām var ļoti palīdzēt, bet es absolūti neticu idejai, ka cilvēks ir projekts, kuru iespējams bezgalīgi remontēt, pieslīpēt, uzlabot, kamēr beidzot viss būs pareizi. Un vēl mazāk es ticu tam, ka šādā veidā iespējams salabot jebkuras attiecības.
Mēs ļoti daudz ko esam iemācījušies vadīt. Bet tas nav tas pats, kas spēt visu ietekmēt. Mēs aizmirstam, ka esam dabas sastāvdaļa, un dabā mēs esam vienkārši procesa posms.
Mēs nevaram apturēt lietu. Nevaram atcelt ziemu. Nevaram sarunāt ar vētru, lai tā iet citā virzienā. Mēs varam tam sagatavoties un rēķināties ar apstākļiem, bet nespējam tos ietekmēt. Nonākot pie attiecībām mēs izdomājam – šeit gan es visu sakārtošu. Es atradīšu pareizos vārdus. Izmācīšos pareizo komunikāciju. Izanalizēšu bērnību. Izpratīšu savus trigerus. Vēl trīs gadus pastrādāšu ar sevi. Un tad attiecībās man beidzot būs labi.
Bet kāpēc lai būtu, ja attiecībās taču ir vēl viens cilvēks. Ar savu galvu. Savu raksturu. Savām spējām. Savām robežām. Savām vēlmēm. Savu pieredzi.
Bet ģimene kopumā vispār ir vesela ekosistēma. Vīrs, sieva, bērni, sievas māte, vīra māte, brāļi, māsas un vēl vesels bars cilvēku, kuri katrs funkcionē pēc saviem dabas ieliktajiem “iestatījumiem”.
Un mēs tiešām domājam, ka visu šo sistēmu sakārtosim, ja tikai iemācīsimies pareizāk komunicēt? Ja dziedināsim savas traumas? Ja pareizi noformulēsim savas vēlmes?
Nu nē.
Man ir sajūta, ka viena no grūtākajām lietām, kas cilvēkam jāiemācās, ir pavisam cita: daudz ko dzīvē mēs varam saprast, bet tas nenozīmē, ka visu varam mainīt.
Ļoti bieži ir vienkārši jāpieņem, ka mēs neesam visu varoši, visu nav iespējams vērst par labu, ne visi atveseļojas un ne visi var sasniegt dzīves virsotnes.
Un tas nav zaudējums. Tā ir pieaugšana. Jā, es zinu, ka mums visiem tik ļoti gribās ticēt labajam, atrast brīnumtableti vai metodi, kas visu dzīvi sakārtos, mēs vairs nepieļausim kļūdas un necietīsim sāpes. Bet arī atlaist ir jāmāk.
Varbūt tās attiecības nav jālabo vēl piecus gadus.
Varbūt nav jāatrod vēl viena trauma.
Varbūt nav jāizanalizē vēl 46 sarunas ar vīru un jāmeklē, kurā teikumā tu nepareizi formulēji savu vajadzību.
Varbūt jūs vienkārši esat cilvēki no “dažādiem plauktiem”.
Varbūt otrs negrib to, ko gribi tu.
Varbūt viņš nespēj dot to, kas tev ir vajadzīgs.
Un varbūt reizēm atbilde nav “strādā vēl vairāk”, bet gan – liecies mierā!
Ne tādā nozīmē, ka padodies dzīvei. Tieši otrādi – beidz tērēt dzīvi tam, kas gadiem nedod rezultātu.
Ej ārā. Satiec cilvēkus. Draudzējies. Atrodi tos, no kuriem vari mācīties. Skaties, kā dzīvo cilvēki, kuri jau ir izgājuši to dzīves posmu, kurā tu šobrīd esi. Mācies. Lasi. Ceļo. Mēģini. Kļūdies. Dari.
Dzīvo.
Jo arī tas, ka tu desmit gadus “strādā ar sevi”, vēl nenozīmē, ka tu desmit gadus esi gājis pareizajā virzienā.
Pajautā sev – ko es savā dzīvē jau pārāk ilgi cenšos salabot? Attiecības? Cilvēku? Sevi? Pagātni?
Un tad uzdod otru jautājumu – kas notiktu, ja es uz brīdi pārstātu to labot un šo laiku sāktu izmantot dzīvošanai?
Varbūt tieši tur arī sākas kaut kas daudz svarīgāks par kārtējo darbu ar sevi.