Balzaks un emocijas: kā saprast sevi un nebaidīties no tā, ko jūti

Tu tiec galā ar darbu, risini problēmas, rūpējies par ģimeni. No malas izskatās, ka tavā dzīvē viss ir kārtībā. Bet tu pats zini, cik daudz spēka paņem tas, kas notiek tavā galvā.

Tu paredzi, analizē, pārdomā. Atrodi, par ko raizēties, arī tad, kad diena sākusies labi. Un reizēm vairs nesaproti – esmu noguris no pienākumiem vai no savām domām?

Šo pieredzi es pazīstu gan pati, gan ikdienā dzirdu sarunās ar klientiem. Tā atklāj vienu no grūtāk izprotamajām Balzaka pusēm – viņa attiecības ar savām emocijām.

Vāja emociju ētika nenozīmē vājas jūtas

Socionikā psihes modelī Balzakam emociju ētika ir visvājākā ievainojamā funkcija. Vārds “vāja” šeit raksturo tieši psihes funkciju, nevis konkrētā cilvēka pārdzīvojuma intensitāti vai nozīmību.

Balzaks var just dziļi, bet ne vienmēr saprast, kā ar šo pārdzīvojumu apieties. Ļoti bieži Balzaka tipa cilvēki sevi raksturo kā ļoti emocionālus, dažkārt pat nesavaldīgus cilvēkus, tomēr jāņem vērā, ka tā viņi redz tikai paši sevi.

Viņiem var būt grūti nosaukt savu emocionālo stāvokli, izpaust to citiem vai saglabāt līdzsvaru intensīvā emocionālā situācijā. Vieglāk ir izanalizēt, kāpēc kaut kas noticis. Daudz grūtāk ir pateikt “man ir sāpīgi. Es jūtos aizvainots. Man ir bail.”

Tāpēc Balzaka ārējais miers var maldināt. Cilvēks turpina dzīvot, strādāt un atbildēt uz jautājumiem, kamēr iekšā ir smagums, kuru viņš neprot izskaidrot pat sev.

Ņem vērā, ka šis ir socionisks skatījums, kuru ilustrēju ar savu pieredzi un konsultāciju piemēriem. Jebkura cilvēka emocionālo dzīvi ietekmē arī audzināšana, attiecības un piedzīvotais.

Kad pats nobīsties no savām domām

Man ir ļoti pazīstama šāda situācija – izeju pastaigā labā noskaņojumā. Ir idejas, gribas kaut ko darīt. Piemēram, pamēģināt uztaisīt zefīru no dārza āboliem. Bet pastaigas laikā domas aiziet citā virzienā. Kaut ko atceros, kaut ko paredzu, par kaut ko sāku šaubīties. Mājās varu pārnākt jau nobijusies vai dusmīga.

Pa šo laiku realitātē nekas slikts nav noticis. Ir mainījies tikai tas, kam esmu pievērsusi uzmanību un kā esmu to iztulkojusi.

Es to sauktu par nepatikšanu skeneri. Tas pamana riskus, trūkumus un iespējamos sarežģījumus. Šī spēja var palīdzēt laikus ieraudzīt problēmu. Taču personiskajā dzīvē tā var kļūt ļoti nogurdinoša, ja katrs iespējamais sliktais scenārijs sāk šķist gandrīz neizbēgams.

Tad ir svarīgi sev pajautāt – kas ir noticis patiesībā, un ko es šobrīd tikai paredzu?

Nogurums, kuru citi neredz

Vienā sarunā kliente stāstīja, kā risina praktiskas problēmas, meklē iespējas un organizē savu ikdienu. Klausoties varēja redzēt – viņa spēj daudz. Vienlaikus viņa aprakstīja trauksmi un izsīkumu.

Tas lika domāt, cik daudz enerģijas var paņemt arī iekšējais darbs – nepārtraukta rēķināšana, paredzēšana un baidīšanās. Tu vēl neesi nonācis grūtajā situācijā, bet domās jau vairākkārt esi to pārdzīvojis.

Tāpēc ir vērts pamanīt, kas tieši tevi nogurdina. Darba apjoms? Atbildība? Neskaidrība? Vai arī stundas, kurās atkal un atkal pārdomā vienu un to pašu?

Bailes no savām emocijām

Reizēm biedē arī tas, ko pats jūti. Ja sākšu raudāt, vai varēšu apstāties? Ja atzīšu savas dusmas, ko ar tām iesākšu? Ja ļaušu sev sajust, cik ļoti sāp, vai izturēšu?

Es pati pazīstu ieradumu emocijas norīt. Vienreiz, otrreiz, atkal. Līdz rodas iekšējs smagums, kuru pat grūti nosaukt vārdā.

Man pašai palīdz mūzika. Es eju pastaigā, uzlieku austiņas un klausos to, kas konkrētajā brīdī mani aizkustina. Reizēm es raudu. Esmu daudz ko izsāpējusi tieši šādi – vienatnē, bez vajadzības kādam paskaidrot savas asaras.

Un esmu piedzīvojusi arī brīdi, kad raudāšana beidzas, jo konkrētā sāpe vairs neaizskar tāpat kā iepriekš. Tā man ir svarīga personiska pieredze – emocionālajam vilnim reiz pienāk beigas.

Atbalsts, kas palīdz saņemties

Vienatnē es diez vai būtu izvēlējusies lidojumu ar paraplānu. Esmu piesardzīga pret nepazīstamām sajūtām un situācijām, kurās nejūtos droši. Taču ar vīra iedrošinājumu es to pamēģināju. Un man patika.

Lidojot tandēmā ar instruktoru, dažos brīžos es apzināti kliedzu un smējos. Tā bija situācija, kurā varēju atļauties izpaust emocijas.

Ar šo piemēru negribu teikt, ka Balzakam vajadzīgas ekstrēmas izklaides. Tas drīzāk parāda, cik liela nozīme manā pieredzē ir atbalstam. Blakus cilvēkam, kuram uzticos, varu saņemties tam, kam viena nesaņemtos.

Kā sev palīdzēt ikdienā

Nosauc to, ko jūti, kaut aptuveni.
“Man ir skumji.” “Esmu saspringts.” “Jūtos aizvainots.” Arī “man ir smagi, bet vēl nezinu, kāpēc” ir labs sākums. Nav uzreiz vajadzīga perfekta atbilde.

Atšķir faktu no sava scenārija.
Pieraksti, kas patiešām noticis, un atsevišķi – no kā baidies. Tas palīdz ieraudzīt, kur beidzas pašreizējā situācija un sākas pieņēmumi par nākotni.

Atrodi sev piemērotu veidu, kā pievērsties emocijām.
Man tā ir mūzika un pastaigas. Tev tā var būt rakstīšana, mierīga saruna vai cita nodarbe. Nav ar spēku jāizraisa asaras vai spēcīgs pārdzīvojums. Iepazīsti sevi savā tempā.

Atgriezies pie konkrētas darbošanās.
Man palīdz darbs, sarunas un uzmanība cilvēkam, ar kuru esmu kopā. Kad risinu reālu jautājumu, ir vieglāk atkāpties no riņķojošām domām. Pamanot savu stāvokli, izvēlies vienu paveicamu darbību – piezvanīt, pagatavot ēdienu, pabeigt nelielu darbu.

Pamani, vai bailes nav apturējušas tavu dzīvi.
Nenoteiktība var kļūt par iemeslu atlikt visu- remontu, attiecību lēmumu, jaunu ieceri. Man palīdz jautājums “Ko es tomēr gribu piedzīvot un izdarīt, kamēr man ir šī iespēja?” Praktisku piesardzību var apvienot ar dzīvošanu tagad.

Pārskati savu atbildības slogu.
Konsultācijās esmu sastapusi arī Balzakus, kuri nes ģimenes, finanšu un sadzīves atbildību, kamēr partneris no tās izvairās. Šādā situācijā ir svarīgi vērtēt arī pašas attiecības un pienākumu sadalījumu. Pat tipoloģiska papildināšanās neatrisina atkarības un bezatbildīgu rīcību.

Ja piedzīvo panikas lēkmes

Panikas lēkmes nevar izskaidrot tikai ar sociotipu vai neizpaustām emocijām. Panikas laikā cilvēks var nobīties no savām ķermeņa reakcijām, un šīs bailes var pastiprināt paniku.

Ja lēkmes atkārtojas vai trauksme ierobežo ikdienu, vērsies pie ārsta vai psihiskās veselības speciālista. Sociotipa iepazīšana neaizstāj šo palīdzību.

Labāk saprast sevi

Iepazīstot sevi, tu vari agrāk pamanīt, kad domas sāk vest biedējošos scenārijos, kad esi pārslogots un kad tev vajadzīgs atbalsts.

Tu vari atklāt, kas palīdz tieši tev- saruna, vienatne, mūzika, iešana pirti, dejas vai aukstās peldes, darbošanās vai skaidrākas robežas attiecībās. Un pamazām mazāk baidīties no tā, kas notiek tevī.

Ja vēlies noskaidrot savu sociotipu un izprast savu uztveres veidu, piesakies individuālai konsultācijai, rakstot uz evija.ceprova@gmail.com.

Evija Čeprova, attiecību un cilvēku tipu konsultante