Sociotips Napoleons – visi redz viņa spožumu. Bet kurš pamana, ka sāp arī viņam?
Kad viņš ienāk telpā, tur sākas dzīvība. Kāds beidzot smejas, kāds sāk runāt, kāds, kurš visu vakaru bija sēdējis ar skābu seju, pēkšņi izrādās tīri patīkams cilvēks. Sociotips Napoleons prot uzrunāt, sarunāt, pierunāt. Sajust, kur vajag pajokot, kur samīļot, kur pateikt stingrāk. Cilvēki pie viņa nāk, jo viņiem ar Napoleonu ir labi.
Bet tad viņš paliek viens ar savām domām un vairs nemaz nav tik pārliecināts, ka ar viņu pašu viss ir tik spoži.
Es gribu pastāstīt par vienu no sociotipiem – par cilvēku aiz košās fasādes, kuru tik bieži sajauc ar neievainojamu būtni, kam viss padodas un nekas nesāp. Šajā rakstā esmu apvienojusi vairāku manu sarunu un konsultāciju pieredzi, izņemot atpazīstamas personiskās detaļas. Dzīves ir atšķirīgas, tomēr dažas viņu sāpes atkārtojas pārsteidzoši līdzīgi.
Viena no tām — viņš citiem patīk, bet pats īsti nesaprot, par ko viņš sevi vispār varētu novērtēt.
Sarunā cilvēks joko, smejas, apbur, bet tad viņš sāk stāstīt, cik labi visu prot citi. Cik interesanti viņi runā, cik asprātīgi joko, cik daudz zina, bet pats tikmēr sevī atrod veselu trūkumu sarakstu.
Daudzi enerģiskie Napoleoni gadiem meklē savu īsto darbu – mācās, mēģina, skatās, kur varētu vairāk nopelnīt, bet tas, ko viņš jau dara lieliski, kaut kā neskaitās. Jo tas taču sanāk viegli! Runāt, satikt cilvēkus, radīt prieku. Vai tad tas ir nopietni? Acīmredzot īstam darbam jābūt tādam, no kura vakarā gribas klusām nomirt.
Konsultācijās es redzu cilvēkus, kuri savu talantu jau lieto katru dienu, bet par īpašu spēju to neuzskata. Klienti meklē tieši viņus, kolēģi nāk aprunāties. Tur, kur agrāk katrs sēdēja savā stūrī, sāk veidoties kolektīvs, jo Napoleons prot saliedēt. Pircējs atgriežas arī tāpēc, ka viņam patika, kā pret viņu izturējās.
Bet pats Napoleons domā – es jau tikai parunāju. Pamēģini šo “tikai parunāt” sagaidīt no cilvēka, kurš pirms viena telefona zvana pusstundu gatavojas un pēc tam vēl pusstundu atkopjas.
Tas, kas Napoleonam nāk dabiski, kādam citam ir milzīga grūtība.
Un tomēr ar talantu vien nepietiek, lai dzīvē justos savā vietā. Bieži vien viņi izmācās sev nepiemērotas sarežģītas profesijas – jurists, grāmatvedis, inženieris, bet cerētos panākumus un ienākumus tur negūst, lai arī strādā līdz izdegšanai.
Tāpēc es nepiekrītu virspusējam viedoklim par šo tipu, ka Napoleons tikai runā vai negrib uzņemties atbildību. Esmu dzirdējusi gan par strādāšanu līdz spēku izsīkumam, gan par nespēju pieķerties uzdevumam, par kuru labi maksā. Nauda ir vajadzīga, bet tā ne vienmēr spēj iedegt azartu darboties. Savukārt piemērotā darbā tas pats cilvēks pēkšņi var palikt ilgāk, iesaistīties vairāk un pats brīnīties, kur radusies enerģija.
Vienā sarunā kāds Napoleons aprakstīja, kā pēc pārtraukuma projektos viņš sāka baidīties no darba, kuru veiksmīgi darījis jau daudzas reizes. Iepriekšējie panākumi tajā brīdī kaut kur pazūd. Toties viena veiksmīga reize atkal atdod sajūtu – es varu.
No malas visi redz šī sociotipa bravūru, bet iekšā var būt pārsteidzoši maz pārliecības. Tāpēc Napoleonam ir tik nozīmīgi dzirdēt, ka viņa darbs kādam ir vajadzīgs, ka viņa klātbūtne kaut ko maina, ka cilvēks pēc tikšanās jūtas labāk. Konkrēts, patiess novērtējums var nozīmēt daudz vairāk, nekā rāda viņa pašpārliecinātais smaids.
Attiecībās šī ievainojamība kļūst vēl redzamāka.
Napoleons var viegli iepazīties, flirtēt, piesaistīt uzmanību. Tas vēl neko nepasaka par to, cik labi viņam izdodas atrast cilvēku, ar kuru dzīvot. Viņš var būt pieprasīts un vienlaikus ļoti vientuļš.
Kādā no stāstiem vissāpīgākā bija Napoleona vēlme beidzot sastapt cilvēku, kurš necenstos viņu pārtaisīt. Kuram nevajag, lai viņš runā klusāk, smejas pieklājīgāk, mazāk kustās, mazāk grib un vispār aizņem mazāk vietas.
Citā stāstā cilvēks gadiem centās kļūt pietiekami labs partnerim. Meklēja vainu savā izskatā, uzvedībā, pievilcībā. Apkārtējie viņā redzēja siltumu un dzīvīgumu, bet mājās viņš atkal bija nepareizs.
Ja pietiekami ilgi dzīvo blakus cilvēkam, kuram viss tevī traucē, kādā brīdī pats sev sāc traucēt. Un tad pieņemšana kļūst tik vērtīga, ka ir viegli pārsteigties. Kāds tevi vienkārši nenosoda, palīdz, ļauj būt sev pašam – un Napoleons jau domās ir apprecējies! Pārējie jautājumi uz brīdi paliek mazsvarīgi.
Taču vajadzība būt mīlētam nepadara katru atsaucīgu cilvēku par piemērotu partneri.
Vēl viena Napoleona sāpīga tēma ir neziņa vai neskaidrība. Ja cilvēks nerunā, neatbild (kaut uz īsziņu), nepasaka, ko grib, Napoleons savā galvā jau ir paguvis izšķirties, salabt, apvainoties un noorganizēt attiecību bēres, lai gan tas otrs vēl tikai domā, kā sākt teikumu. Aiz Napoleona straujuma un pārmetumiem reizēm stāv pavisam vienkāršs jautājums – vai es tev vispār esmu svarīgs?
Tas, ka cilvēks spēj citus uzmundrināt, nenozīmē, ka viņš vienmēr spēj savākt pats savu dzīvi. Dažos stāstos esmu dzirdējusi arī bēgšanu no ikdienas, postošas aizraušanās, slēpšanos un kaunu atzīt, cik tālu viss aizgājis. Tās nav īpašības, ko automātiski pierakstīt visiem Napoleoniem, taču tās atgādina, cik maldinošs var būt iespaids – viņam jau vienmēr viss labi.
Te ir vieta arī sarunai par saderību attiecībās.
Es pati esmu Balzaks, tāpēc zinu, cik viegli šiem kritiskajiem tipiem ir orientēties “gudrībās”, izprast sarežģītas lietas un vienlaikus apjukt dzīvu cilvēku emocijās. Balzakam var būt milzīgas grūtības ar emociju izrādīšanu, emocionālu spriedzi un saprašanu, kā otram parādīt savu attieksmi. Iekšā var notikt ļoti daudz, bet sejā tikmēr – pilnīga vienaldzība. Viņš var ilgi domāt, vilcināties, neticēt savai pievilcībai un izanalizēt iespēju līdz brīdim, kad tā jau aizgājusi mājās.
Un tad blakus parādās viņa papildinošais sociotips Napoleons.
Uzrunā. Pajoko. Pasaka kaut ko siltu un konkrētu. Palīdz sajust, ka esi patīkams, interesants, gribēts. Ienes attiecībās kustību, ķermenisku tuvumu, drosmi un dzīvu reakciju. Tur, kur Balzaks vēl apsver, kā pieiet klāt, Napoleons jau ir iepazinies.
Es sarunās dzirdu, kā šie cilvēki palīdz atrast vārdus, izdomāt kopīgu piedzīvojumu, parādīt uzmanību. Tās ir ļoti praktiskas prasmes. Balzakam tās var būt tikpat vajadzīgas kā Napoleonam skaidrs padoms par darbu, naudu vai nākamo soli.
Napoleona vērtība šajā pārī ir daudz lielāka par spēju izklaidēt.
Ar piemērotu Napoleonu Balzaks var pakāpeniski kļūt brīvāks savās izpausmēs. Pasmaidīt, pasmieties par sevi, izrādīt patiku. Just, ka viņa neveiklums attiecībās otram ir saprotams.
Savukārt Napoleonam līdzās var būt cilvēks, kurš palīdz ieraudzīt tālāk par šī brīža sajūtu. Izvērtēt ieceri, pamanīt neizdevīgu darījumu, saprast, kur vērts ieguldīt spēkus un kur pietiek sevi nodzīt. Tā ir ļoti vērtīga savstarpēja palīdzība. Vienam nav jāprot viss.
Protams, arī saderīgais Balzaks var sāpināt, izvairīties un pieņemt nejēdzīgus lēmumus. Saderīgs tips pats par sevi nav laimīgu attiecību garantija. Un Napoleonam nav jāuzņemas diennakts dežūra, lai viņa saderīgais īgņa Balzaks beidzot sajustu dzīvesprieku. Arī Napoleonam pretī vajag saņemt rūpes, skaidrību, novērtējumu un atsaucību.
Tas ir pārsteidzoši, bet – cilvēks, kurš tik daudz dod citiem, pats reizēm netic, ka viņu var pieņemt bez nemitīgiem labojumiem. Ka kādam var patikt viņa humors, viņa tiešums, viņa siltums, viņa vēlme dzīvot skaisti, priecāties un būt kopā. Ka pēc slikta perioda nav jāsāk sava vērtība pierādīt no nulles.
Ja esi noguris minēt, kas ar tevi nav kārtībā, atnāc uz konsultāciju. Paskatīsimies, kas tev padodas, kur tu sevi iztērē un kāds cilvēks tev patiesībā vajadzīgs blakus.