Manas vakara pastaigas maršruts bieži iet caur kapiem. Madonas kapsēta augustā turklāt ir ļoti ziedoša un skaista.
Man kapsēta nav skumja vieta. Tā ir vieta, kur labi domājas.
Tieši tajā brīdī austiņās sāka skanēt Depeche Mode “Ghosts Again”
“Wasted feelings
Broken meanings
Time is fleeting
See what it brings
(..)
We know we’ll be ghosts again”
Un es pieķēru sevi domājam – mēs tik ļoti baidāmies no nāves, bet es domāju, ka daudz traģiskāk ir baidīties dzīvot.
Konsultācijās es redzu, cik daudz cilvēku patiesībā nedzīvo. Ne tāpēc, ka viņiem nebūtu iespēju, bet tāpēc, ka viņiem ir bail.
Bail aiziet no attiecībām, kurās sen vairs nav laimes.
Bail mainīt darbu.
Bail pārcelties uz citu pilsētu.
Bail pateikt “nē”. Bail sevi parādīt. Bail uzrunāt.
Bail pateikt “es tevi mīlu”.
Bail palūgt piedošanu.
Bail atzīt kļūdu.
Bail, ko padomās citi.
Bail, ka nesanāks.
Un tā cilvēks kļūst par skatītāju pats savā dzīvē. Viņš vēro, kā paiet gadi. Kā noveco bērni. Kā aiziet vecāki. Kā paiet vasaras. Un pats sev atkārto: “Vēl ne. Vēl nav īstais laiks.”
Bet varbūt īstā traģēdija nav tā, ka dzīve ir īsa. Varbūt īstā traģēdija ir tā, ka BAILES mums atņem lielāko daļu no tās.
Es bieži eju uz kapiem. Ne tāpēc, lai domātu par tiem, kuri tur guļ. Es eju, lai domātu par tiem, kuri vēl ir dzīvi. Par mums. Jo kādu dienu mēs visi būsim tikai vārds uz akmens.
Neviens no mums nevar izvēlēties, cik ilgi dzīvos, bet katrs var izvēlēties, vai dzīvos drosmīgi.
Tāpēc man šķiet, ka nevajag baidīties no nāves, no tās mēs neviens neaizbēgsim. Daudz vairāk es baidītos no citas dienas. No dienas, kad, atskatoties uz savu dzīvi, nāktos saprast, ka lielāko daļu lēmumu tavā vietā pieņēma bailes.
Un ka tu nevis dzīvoji, bet tikai ļoti ilgi centies nenokļūdīties.