Fils Kolinss ir viens no veiksmīgākajiem mūziķiem pasaulē.
Viņam ir “Grammy” balvas, “Oskars”, miljoniem pārdotu ierakstu un dziesmas, kuras cilvēki klausās jau vairāk nekā četrdesmit gadus. Viņa priekšā ir stāvējuši desmitiem tūkstošu cilvēku. Viņam ir bijusi nauda, slava un iespējas, par kādām lielākā daļa var tikai sapņot.
Bet 75 gadu vecumā viņš saka: “Es gribētu atkal iemīlēties. Es gribētu attiecības. Piemēram, kādu noskūpstīt. Pavisam vienkāršas lietas.”
Man šķiet, šie ir vieni no aizkustinošākajiem vārdiem, ko var pateikt cilvēks, kurš dzīvē ir sasniedzis gandrīz visu, jo dzīves beigās neviens neilgojas pēc vēl vienas balvas, neviens negrib aizmigt, apskāvis savu bankas kontu.
Cilvēks grib otru cilvēku.
Fils Kolinss savu personīgo dzīvi nosaucis par “mīnu lauku”. Trīs laulības. Trīs šķiršanās. Neuzticība, aizvainojumi, publiski skandāli, bērni, kuri auga ar tēva prombūtni, un mēģinājums vēlreiz izveidot attiecības ar sievieti, ar kuru viņš jau bija šķīries.
Pirmajā laulībā viņš bezgalīgi daudz koncertēja kopā ar “Genesis”. Taču, kamēr viņš pildīja pienākumu pret grupu, mājās bruka viņa ģimene.
No pirmās laulības sabrukuma radās albums “Face Value” un viena no viņa slavenākajām dziesmām “In the Air Tonight”. Pats Kolinss ir atzinis: ja Andrea nebūtu viņu pametusi, iespējams, viņa solo karjera nemaz nebūtu sākusies. Viņš sāpes pārvērta mākslā un kļuva vēl slavenāks. Intervijā “The Guardian” viņš atzina, ka visu dzīvi traucies uz priekšu un nav apstājies, lai “pasmaržotu rozes”.
Bet te ir jautājums, kuru es gribētu uzdot katram no mums – vai panākumi kompensē cilvēku, kuru tu pa ceļam pazaudēji?
Es nesaku, ka Kolinss bija tikai upuris. Viņš pats ir atzinis savas kļūdas. Arī viņš ir bijis neuzticīgs, sāpinājis sievietes un ne vienmēr bijis klātesošs tēvs. Pēc laulības ar Džilu Tavelmenu izjuka arī viņa attiecības ar meitu Liliju. Tā ir slavas cena, par kuru reti runā. Publika redz pilnas koncertzāles. Bērns redz tukšu krēslu. Publika redz cilvēku, kuru mīl miljoni, bet viņa tuvākie reizēm jūtas tā, it kā viņš nebūtu izvēlējies viņus.
Trešā Kolinsa laulība ar Oriannu Seveju beidzās ar šķiršanos, taču pēc vairākiem gadiem viņi atkal sagāja kopā. Toreiz abi teica, ka šķiršanās bijusi kļūda un ka viņi viens pēc otra ilgojušies. Taču arī šis mēģinājums beidzās sāpīgi – Orianna, viņam nezinot, Lasvegasā apprecējās ar citu vīrieti.
Un tomēr viņš saka: “Es gribētu atkal iemīlēties.” Viņš nesaka, ka visas sievietes ir vienādas, vai “Man pietiek!” vai “Manā vecumā jau ir par vēlu.”
Viņš vēl grib mīlēt.
Un tieši tas mani šajā stāstā aizkustina visvairāk.
Divus gadus pirms jaunās intervijas viņš gulēja slimnīcā ļoti smagā stāvoklī. Viņa pieci bērni bija sapulcējušies, jo pastāvēja iespēja, ka viņiem būs jāatvadās. Šodien viņam nepieciešama pastāvīga aprūpe, un viņš vairs nevar darīt to, kas kopš bērnības bijusi viņa dzīve, — spēlēt bungas. Tomēr, runājot par nākotni, viņš joprojām ilgojas pēc tuvības.
Šis stāsts ļoti precīzi parāda to, ko es esmu sapratusi gan savā dzīvē, gan tūkstošiem konsultāciju – labas attiecības nav piedeva veiksmīgai dzīvei. Tās ir viena no svarīgākajām veiksmīgas dzīves daļām.
Es pati agrā vecumā apprecējos nevis tāpēc, ka būtu zinājusi, kā izvēlēties sev piemērotu cilvēku. Es baidījos, ka labākas iespējas varētu nebūt. Toreiz man nebija zināšanu, ar kurām es strādāju šodien.
Mums māca iegūt izglītību, māca pelnīt. Mums māca veidot karjeru, pārdot sevi un tiekties pēc labklājības, stabilitātes un rezultātiem, bet kurš mums māca izvēlēties cilvēku, ar kuru būs jādzīvo ikdienā?
Kurš paskaidro, kāpēc ar vienu cilvēku tu vari justies mierīga, dzīva un saprasta, bet ar citu gadiem mēģini izrunāties un joprojām paliec viena? Kurš palīdz atšķirt stipru iemīlēšanos no spējas kopā labi dzīvot?
Mīlestība pati par sevi vēl negarantē labas attiecības. Fila Kolinsa dzīve to parāda nežēlīgi skaidri. Viņš ir mīlējis. Viņš ir ilgojies. Viņš ir mēģinājis atgriezties. Bet ar jūtām vien nepietiek, ja mēs nesaprotam, ko izvēlamies, kāpēc atkārtojam vienus un tos pašus attiecību scenārijus un ar kādu cilvēku vispār varam izveidot dzīvi, kurā nav nepārtraukti jāzaudē pašam sevi.
Ar naudu var nopirkt māju, bet nevar tajā radīt tuvību. Ar slavu var panākt, ka tevi mīl miljoni, bet nevar garantēt, ka vakarā būs viens cilvēks, kuram patiesi rūp, kā tu jūties.
Talants var pārvērst sāpes ģeniālā dziesmā, bet tas nepasargā no vientulības.
Tāpēc es nekad neteikšu cilvēkam “Tavā vecumā jau pietiek. Samierinies. Dzīvo sev.”
Cilvēks drīkst ilgoties pēc attiecībām 45, 60 un 75 gadu vecumā.
Kamēr tu esi dzīvs, nav par vēlu vēlēties, lai kāds tev pieskaras. Lai kāds gaida. Lai ir cilvēks, ar kuru dalīt ne tikai svētkus, bet arī pavisam parastu otrdienas vakaru.
Tikai šoreiz nevajag iet attiecībās akli. Vajag ne tikai cerību, bet arī zināšanas.
Vajag saprast sevi. Savu attiecību modeli. To, kāpēc tieši šādi cilvēki tevi piesaista. Ko tu patiesībā meklē un ar ko tu vari ne tikai skaisti iemīlēties, bet arī labi nodzīvot dzīvi.
Fila Kolinsa stāsts nav stāsts par to, ka viņam “atkal nav paveicies”. Manā skatījumā tas ir stāsts par cilvēka visdziļāko vajadzību — būt mīlētam nevis no skatuves tāluma, bet pavisam tuvu.
Un, ja pat cilvēks, kuram ir bijusi visa pasaules uzmanība, 75 gadu vecumā joprojām vēlas vienu īstu cilvēku sev blakus, varbūt mums beidzot jāatzīst – labas attiecības nav dzīves sīkums.
Tās ir viena no galvenajām dzīves lietām.
Un tās ir vērts meklēt tik ilgi, kamēr atrodi.