Kā saprast savu partneri? Vispirms pārstāj gaidīt, ka viņš kļūs par Tevi.

Kā saprast savu partneri, ja viņa rīcība šķiet pilnīgi neloģiska? Kāpēc viņš strīda laikā uzsprāgst par nieku, bet pēc stundas uzvedas tā, it kā nekas nebūtu noticis? Kāpēc viņa visu redz, saprot un izanalizē, bet nevar pieņemt vienu konkrētu lēmumu? Kāpēc vienam cilvēkam vajag visu kontrolēt, bet otrs uz jebkuru kontroli reaģē tā, it kā viņam tūlīt liktu važās? Un kāpēc cilvēks, kurš mierīgā brīdī sola turpmāk rīkoties citādi, nākamajā konfliktā dara tieši to pašu?

Atbilde ne vienmēr ir meklējama traumās, bērnībā vai nepareizi izvēlētā komunikācijas tehnikā. Daudzos gadījumos atbilde ir vienkāršāka un reizē neērtāka: cilvēkam ir noteikta psihes uzbūve un raksturs, kuru viņš nevar izslēgt pēc partnera pieprasījuma. Raksturs nav telefona aplikācija. To nevar atjaunināt vakarā pirms gulētiešanas un no rīta pamosties jau jaunā versijā.

Kāpēc ir tik grūti saprast savu partneri?

Tāpēc, ka mēs otra cilvēka rīcību vērtējam pēc sevis. Mēs domājam: “Es viņa vietā tā nekad nedarītu.” “Ja man tas būtu svarīgi, es rīkotos citādi.” “Viņa taču redz, ka šādi visu tikai pasliktina.”

Jā, mēs viņa vietā, iespējams, rīkotos citādi. Bet mēs neesam viņa vietā. Mēs esam savā psihē, ar savām stiprajām pusēm, automātiskajām reakcijām un vājajām vietām, savukārt partneris dzīvo citā informācijas pasaulē. Viņš vispirms pamana to, ko mēs varam nepamanīt vispār. Un var neredzēt to, kas mums šķiet tik acīmredzams, ka gribas ar karoti pieklauvēt pie galda un pajautāt: “Vai tiešām Tev tur neviena lampiņa neiedegas?” Dažreiz neiedegas. Ne tāpēc, ka cilvēks ir stulbs. Vienkārši elektrība aizvilkta uz citu mājas galu.

Partneris strīda laikā nav sava rakstura vadītājs

Mierīgā situācijā gandrīz katrs cilvēks spēj būt saprātīgs. Viņš var solīt: “Nākamreiz es nekliegšu.” “Es vairs neiešu prom sarunas vidū.” “Es uzreiz pateikšu, kas mani neapmierina.” “Es ļaušu Tev pabeigt domu.” Tas viss izklausās cerīgi. Tad pienāk nākamais konflikts, un raksturs izskrien laukumā pirmais. Saprāts vēl velk bikses, bet reakcija jau ir sākusies.

Emocionāli ekspansīvs cilvēks var uzsprāgt, pacelt balsi, pārspīlēt situāciju un pateikt daudz vairāk, nekā pats bija plānojis. Tas nebūt nav obligāti sievietes tips. Tikpat labi tas var būt vīrietis, kurš sarunā aizdegas kā vecs šķūnis sausā augustā. Viņš var gribēt sevi apturēt. Dažkārt viņš pat ļoti labi zina, ka pēc desmit minūtēm nožēlos teikto. Taču strīda karstumā apzināta pašvadība kļūst daudz grūtāka. Cilvēks sāk darboties no savām automātiskajām, tipam raksturīgajām reakcijām.

Otrs partneris tajā pašā laikā var kļūt vēl vēsāks, klusāks un atsvešinātāks. Nevis tāpēc, ka viņam nav emociju, bet tāpēc, ka skaļa emocionāla jauda ir tieši tā vide, kurā viņš zaudē orientāciju. Viņa dabiskais aizsardzības veids ir attālināties, apklust vai mēģināt visu pārvērst sausos faktos.

Un te sākas trakākais. Jo vairāk viens sprāgst, jo vairāk otrs sastingst. Jo vairāk otrs sastingst, jo niknāks kļūst pirmais. Viens domā: “Kā var būt tik auksts?” Otrs domā: “Kā var būt tik nevaldāms?” Abi ir pārliecināti, ka problēma ir otrā cilvēka sliktajā raksturā. Patiesībā viņi ar pilnu jaudu demonstrē katrs savu.

Kā socionika palīdz saprast partneri?

Socionika skaidro, ka cilvēki atšķirīgi uztver un apstrādā informāciju. Tā nav tikai atšķirīga gaume vai temperaments. Viens cilvēks automātiski pamana attiecību nianses, simpātijas, aizvainojumus un to, kurš pret kuru kā izturas. Cits ātri redz praktisko neefektivitāti, kļūdas sistēmā un to, kas būtu jāizdara. Viens dzīvo iespējās, variantos un nākotnes scenārijos. Otrs orientējas konkrētajā situācijā: kas te pašlaik notiek, kurš ir stiprāks un ko var panākt. Viens viegli rada emocijas un iesaista tajās citus. Otrs emocionālo spiedienu uztver gandrīz kā dūmu signalizāciju pulksten trijos naktī. Viens ātri reaģē. Otrs vispirms paredz sekas.

Katram psihes tipam ir informācijas jomas, kurās viņš ir spēcīgs, elastīgs un pārliecināts. Un ir jomas, kurās viņš jūtas nedrošs, aizsargājas, kļūdās vai pārspīlē. Tieši šajās vājajās vietās cilvēks bieži kļūst visgrūtāk saprotams.

Cilvēks visvairāk pārspīlē tur, kur jūtas visnedrošākais

No malas var šķist, ka ļoti skaļš, uzstājīgs un emocionāls cilvēks savās emocijās jūtas lieliski. Ne vienmēr. Dažreiz skaļums nav spēka pazīme. Tas ir nespējas nobremzēt rezultāts.

Tāpat cilvēks, kurš visu stingri kontrolē, ne vienmēr ir pārliecināts līderis – iespējams, viņam vienkārši ir ļoti grūti izturēt nenoteiktību.

Cilvēks, kurš katrā sarunā pieprasa konkrētus pierādījumus, var slikti orientēties attiecību niansēs un tāpēc censties visu izmērīt ar lineālu. Cits atkal par jebkuru praktisku jautājumu sāk filozofēt tik plaši, ka tikmēr virtuvē izdeg katls.

Neviens cilvēks nav vienādi spēcīgs visās psihes jomās, taču mēs bieži no partnera prasām tieši to, kas viņam padodas vissliktāk, un ignorējam to, ko viņš dod dabiski. Tas ir aptuveni tāpat kā nopirkt ļoti labu ledusskapi un katru dienu dusmoties, ka tas slikti mazgā veļu.

Piemērs: emocionāls vīrietis un mierīga sieviete

Iedomāsimies pāri.

Vīrietis ir enerģisks, prasīgs un emocionāli straujš. Viņš ātri iedegas, skaļi izsaka savu neapmierinātību un grib situāciju atrisināt tūlīt. Sieviete ir analītiska, piesardzīga un iekšēji daudz lēnāka. Viņai vajag laiku, lai saprastu, kas īsti notika un ko viņa par to domā.

Strīdā vīrietis prasa: “Pasaki tagad! Ko Tu domā?” Viņa klusē. Viņš uztver klusumu kā vienaldzību vai pasīvu pretošanos un palielina spiedienu. Viņa, jūtot vēl lielāku spiedienu, kļūst vēl nespējīgāka runāt. Viņš paceļ balsi. Viņa emocionāli aizveras.

Nākamajā dienā viņa beidzot ir visu izanalizējusi un gatava sarunai, bet viņš jau sen ir izdusmojies un īsti nesaprot, kāpēc šī tēma vēl nav beigusies.

Kurš no viņiem ir vainīgs? Neviens un abi. Viņš nevar vienkārši vienā vakarā kļūt par mierīgu analītiķi. Viņa nevar konflikta maksimumā pārvērsties par ātru, enerģisku sarunu biedri.

Jautājums ir nevis par to, kurš no viņiem reaģē “pareizi”. Jautājums ir par to, vai šie divi cilvēki spēj izveidot tādu mijiedarbību, kurā viens otra automātiskās reakcijas nepadara dzīvi nepanesamu.

Saprast partneri nenozīmē viņu attaisnot

Socionika nepasaka: “Viņš tāds tips, tāpēc lai kliedz.” Vai: “Viņa tāda tipa, tāpēc var nekad nepieņemt lēmumus.” Psihes tips izskaidro, kāpēc noteikta reakcija cilvēkam rodas vieglāk un kāpēc to ir grūti kontrolēt. Tas neatceļ atbildību. Pieaugušam cilvēkam joprojām ir jāmācās neiznīcināt visu telpu katru reizi, kad viņam ir slikts garastāvoklis. Tāpat cilvēkam ir jāmācās pieņemt lēmumus, ievērot vienošanās un nepazust miglā ikreiz, kad dzīve prasa konkrētu atbildi.

Taču prasīt no cilvēka, lai viņš pilnībā pārstāj būt tas, kas viņš ir, nav attiecību uzlabošana. Tas ir ilgtermiņa pārbūves projekts bez būvatļaujas. Un parasti bez cerīga nodošanas termiņa.

Kāpēc partneris atkal dara to pašu?

Konsultācijās cilvēki bieži saka: “Viņš taču saprata.” “Mēs visu izrunājām.” “Viņa apsolīja.” Jā, iespējams, cilvēks tiešām saprata. Taču saprast ar prātu un spēt mainīt automātisku reakciju nav viens un tas pats.

Mēs visi lieliski saprotam, ka vajadzētu ēst veselīgi, vairāk kustēties un neiet gulēt ar telefonu rokā, un tomēr cilvēce nav kļuvusi par atlētisku dārzeņu ēdāju kopienu, kas deviņos vakarā mierīgi meditē. Ar raksturu ir vēl grūtāk, jo reakcija bieži sākas ātrāk, nekā cilvēks paspēj to apzināti izvēlēties.

Kāpēc ar vienu partneri ir vieglāk nekā ar citu?

Te nonākam pie svarīgākā socionikas principa — papildinājuma. Saderība nav tad, kad divi cilvēki ir vienādi. Un tā nav arī jebkura atšķirība. Divi pilnīgi atšķirīgi cilvēki var viens otru papildināt, bet var arī regulāri braukt viens otram pāri kā divi iepirkumu ratiņi šaurā “Rimi” ejā.

Papildinājums veidojas tad, kad viena cilvēka stiprās puses dabiski atbalsta otra vājās vietas. Viens prot ātri rīkoties, kad otrs iestrēgst pārdomās. Otrs pamana sekas, kuras pirmais savā entuziasmā būtu laimīgi ignorējis. Viens ienes attiecībās enerģiju, emocijas un kustību. Otrs šo jaudu stabilizē un neļauj ģimenei katru nedēļu sākt jaunu dzīvi citā valstī. Viens redz cilvēkus un attiecības. Otrs redz procesus, naudu, termiņus un to, ka elektrības rēķinu tomēr nevar apmaksāt ar dziļu emocionālu tuvību.

Saderībā cilvēki nav vienādi. Viņi ir funkcionāli nepieciešami viens otram.

Saderīgs partneris Tev atnes citu pasauli

Socionikā papildinošs partneris bieži nav cilvēks, kuru mēs sākotnēji intuitīvi izvēlētos. Mūs var vilkt pie pazīstamā. Pie cilvēka, kurš domā līdzīgi, baidās no līdzīgām lietām un apstiprina mūsu pasaules redzējumu. Tas rada saprašanās sajūtu, taču reizēm divi līdzīgi cilvēki sēž vienā grāvī un ļoti labi saprot, kāpēc abi no tā netiek ārā.

Papildinošs cilvēks atnes pilnīgi citu skatījumu.

Kādā klientu konsultācijā šī atšķirība tika raksturota ļoti dzīvi: intuitīvais cilvēks dodas klausīties idejas un gudras diskusijas, bet sensorais tajā pašā laikā labprātāk izvēlas labu ēdienu, ērtu vidi un konkrētu dzīves baudījumu. No malas šķiet, ka viņi dzīvo paralēlās pasaulēs. Taču tieši šīs pasaules var viena otru līdzsvarot — viens neļauj dzīvei pārvērsties tikai teorijā, otrs neļauj tai sarauties līdz vakariņām un jauna dīvāna izvēlei.

Saderīgs cilvēks atnes partnerim jaunu, svaigu un pretēju pasaules redzējumu — nevis vienkārši vēl vienu cilvēku, ar kuru runāt par to pašu. Tas nenozīmē, ka kopīgas intereses nav vajadzīgas. Tas nozīmē, ka tās nav galvenais saderības mehānisms.

Kāpēc dažreiz partnera atšķirības kaitina?

Tāpēc, ka papildinājums reti izskatās tā, kā esam iztēlojušies. Cilvēks saka, ka vēlas izlēmīgu partneri. Tad tādu satiek un secina, ka viņš “visu grib noteikt”.

Vēlas emocionāli dzīvīgu cilvēku. Pēc tam sūdzas, ka viņa mājās esot par daudz emociju.

Vēlas mierīgu un stabilu partneri. Pēc gada paziņo, ka ar viņu “nekas nenotiek”.

Vēlas gudru analītiķi. Tad dusmojas, ka viņš jebkuram spontānam plānam uzreiz izrēķina piecpadsmit iespējamos katastrofas scenārijus.

Mēs vēlamies partnera stipro pusi, bet bez tās blaknēm. Gribam uguni, bet lai tā silda precīzi līdz 22,5 grādiem un nekad nemet dzirksteles. Diemžēl cilvēki nav “IKEA” lampas ar regulējamu spilgtumu.

Stiprā īpašība un tās neērtā puse parasti nāk vienā komplektā.

Kā saprast, vai atšķirības papildina vai grauj?

Ne visas atšķirības ir vērtīgas. Un ne katrs pretstats ir saderīgs pretstats. Lai saprastu savu partneri, ir jāvērtē ne tikai tas, kāpēc viņš tā rīkojas, bet arī tas, ko šī mijiedarbība dara ar jums abiem.

Uzdod sev šādus jautājumus.

Vai partnera stiprās puses palīdz man tur, kur man pašai ir grūti?

Vai manas stiprās puses viņam ir vajadzīgas un novērtētas?

Vai pēc konflikta mēs spējam atgriezties normālā sadarbībā?

Vai attiecībās abi kļūstam stiprāki?

Vai arī viens no mums visu laiku regulē, glābj, organizē un velk otru aiz apkakles?

Kāda kliente stāstīja, ka partneris viņā bija saskatījis cilvēku, kurš spēj visu sakārtot — arī viņa darbu un uzņēmumu. Viņa jau pirms laulībām skaidri pateica, ka nāk attiecībās būt par partneri, nevis kļūt par viņa uzņēmuma bezmaksas vadītāju. Tomēr gaidas nepazuda. Viņas stiprās puses netika izmantotas kā savstarpējs papildinājums; tās pamazām kļuva par resursu, kuru otrs gaidīja sev. Tas vairs nav papildinājums. Tā ir funkciju noma bez samaksas.

Partnera saprašana sākas ar realitāti

Saprast partneri nozīmē redzēt: kāds viņš ir ikdienā; kā viņš reaģē zem spiediena; ko viņš spēj dot dabiski; ko viņš dara tikai īslaicīgi, lai izvairītos no konflikta; kur viņam ir stiprās psihes funkcijas;kur viņš kļūst nedrošs, pārspīlē vai aizsargājas; un vai viņa raksturs kopā ar tavējo veido papildinājumu.

Nevajag analizēt tikai vārdus. Skaties uz atkārtojošos sistēmu.

Kādā klientu stāstā attiecības atkārtojās cikliski: partneris attālinājās, pazuda no kontakta, pēc laika atradās jauns skaidrojums, abi salaba, un viss sākās no jauna. Sākumā šāds cikls atkārtojās ik pēc četriem mēnešiem, vēlāk jau ik pēc diviem un pat viena mēneša. Kliente arvien vairāk pielāgojās, neko neprasīja un centās dot partnerim mieru, taču sistēma tikai saīsināja savu aprites laiku.

Šeit galvenais jautājums nav: “Vai es tagad labāk saprotu, kāpēc viņš pazūd?” Galvenais jautājums ir: “Vai es gribu šādā modelī dzīvot?”

Vai cilvēks var mainīties?

Jā, cilvēks var mācīties. Viņš var iemācīties agrāk pamanīt savu automātisko reakciju. Var iemācīties neizkliegt katru domu, kas uz sekundi ienāk galvā. Var iemācīties pieņemt lēmumu, pirms ir izanalizētas visas iespējas līdz 2047. gadam. Var iemācīties respektēt partnera ritmu, robežas un vajadzības. Taču cilvēks nemainās tā, ka viņa stiprās un vājās psihes funkcijas vienkārši samainās vietām.

Viņš nekļūst par citu tipu. Viņš var kļūt nobriedušāks savā tipā. Tas ir ļoti būtisks nošķīrums. Nobriedis emocionāli spēcīgs cilvēks joprojām būs emocionāli jaudīgs, bet viņš mazāk demolēs telpu. Nobriedis piesardzīgs analītiķis joprojām redzēs riskus, bet neapturēs katru ideju pirms tās piedzimšanas. Nobriedis izlēmīgs cilvēks joprojām spiedīs uz rīcību, bet neizturēsies pret partneri kā pret slikti vadāmu apakšuzņēmēju.

Mērķis nav izravēt raksturu. Mērķis ir iemācīties ar to neizpostīt savu un otra dzīvi.

Kā labāk saprast savu partneri?

Vispirms vēro, nevis izdomā. Skaties, ko partneris dara atkārtoti. Nevis ko viņš sola pēc strīda, kad abiem jau ir kauns un gribas mieru. Pievērs uzmanību tam, kādās situācijās viņš kļūst spēcīgs un pārliecināts, un kurās sāk uzvesties pārspīlēti, bērnišķīgi, agresīvi, haotiski vai izvairīgi.

Noskaidro, ko partneris Tev dod bez īpašas piespiešanās. Varbūt viņš neprot runāt par to, ko Tu uzskati par svarīgu, bet ļoti precīzi orientējas jomās, kurās Tu bez viņa regulāri iebrauktu auzās. Varbūt partnera emocionalitāte Tevi dažkārt nogurdina, bet tieši viņš ģimenē uztur dzīvību, kontaktus un spēju priecāties.

Varbūt viņa piesardzība šķiet kaitinoša, bet ir vienīgais iemesls, kāpēc jūs vēl neesat nopirkuši šķību māju bez pamatiem tikai tāpēc, ka tai bija “ļoti laba enerģija”.

Un tad novērtē pretējo – vai partnera stiprās puses tiešām Tevi balsta; vai arī Tu gadiem tikai meklē attaisnojumu viņa destruktīvai uzvedībai.

Kad sapratne vairs nepalīdz?

Ir iespējams perfekti saprast, kāpēc cilvēks kliedz, pazūd, dzer, krāpj, manipulē vai neuzņemas atbildību. Tas vēl nenozīmē, ka ar viņu jādzīvo. Socionika nav indulgence. Psihes tips neatceļ izvēles un sekas. Ja cilvēks atkārtoti dara pāri, neievēro robežas un neuzņemas atbildību, problēma vairs nav tikai viņa vājajā funkcijā. Problēma ir tajā, ko viņš izvēlas ar savu raksturu darīt.

Saprast partneri nenozīmē kļūt par viņa tulku, rehabilitācijas centru un avārijas dienestu vienā personā.

Kādā intervijā kliente atzina, ka attiecībās bija pieradusi uzņemties milzīgu atbildību, daudz izturēt un cerēt, ka pati ar disciplīnu un centību visu sakārtos. Tikai pēc ļoti smaga notikuma viņa ieraudzīja, ka otra cilvēka rīcību nav iespējams kompensēt ar vēl lielāku paša lojalitāti.

Dažreiz partnera izpratnes galarezultāts nav izlīgums. Dažreiz tas ir ļoti skaidrs secinājums: “Tagad es saprotu, kas šeit notiek. Un es to vairs nevēlos.”

Noslēgumā

Kā saprast savu partneri? Nevis iedomājoties, ko tu darītu viņa vietā, bet ieraugot, kā darbojas viņa psihe. Ko viņš uztver automātiski. Ko regulāri palaiž garām. Kur viņš ir spēcīgs. Kur kļūst nedrošs un neadekvāts. Ko viņš var iemācīties vadīt, un ko nav reāli no viņa gaidīt kā pastāvīgu dabisku uzvedību.

Cilvēkam ir grūti vadīt savu raksturu, īpaši strīda laikā, kad visi labie nodomi aiziet uzpīpēt. Taču tieši tāpēc saderība ir tik svarīga. Saderīgās attiecībās partnera raksturs nav nepārtraukts šķērslis, kuru nepieciešams apiet. Viņa stiprās puses dabiski palīdz tavās vājajās vietās. Un tavējās palīdz viņam.Tas nenozīmē, ka nebūs strīdu. Tas nozīmē, ka jums nebūs katru dienu jācīnās pret otra cilvēka būtību. Jo saprast partneri ir vērtīgi, taču vēl vērtīgāk ir izvēlēties tādu partneri, kura raksturs kopā ar tavējo veido dzīvotspējīgu sistēmu.

Nevis divus cilvēkus, kuri viens otru ļoti labi izanalizējuši, bet joprojām nespēj normāli kopā paēst vakariņas.

Vēlies saprast, kas patiesībā notiek Tavās attiecībās?

Ja vieni un tie paši konflikti atkārtojas, partnera reakcijas tev šķiet nesaprotamas vai arvien biežāk rodas jautājums, vai jūsu atšķirības vispār ir savienojamas, ir vērts analizēt ne tikai atsevišķus strīdus.

Svarīgi ir ieraudzīt visu attiecību sistēmu.

Attiecību diagnostika palīdz saprast, kā darbojas katra partnera raksturs, ko jūs viens otram dodat un vai jūsu atšķirības veido papildinājumu vai pastāvīgu cīņu.

Dažreiz problēma nav tajā, ka jūs neesat pietiekami labi izrunājušies.

Dažreiz jūs pārāk ilgi mēģināt viens otru pārtaisīt.