Lielākā daļa cilvēku šķiršanos skaidro it kā vienkārši – “mēs vairs nesapratāmies”, “attiecības izdzisa”, “viņš mainījās”, “es vairs to nevarēju izturēt”.
Praksē tas izskatās citādi. Cilvēki nešķiras vienas nieka problēmas dēļ. Viņi šķiras, jo ilgstoši dzīvo attiecībās, kurās viņiem sistemātiski pietrūkst tieši tas, kas viņiem ir būtiski. Un viņi bieži pat nesaprot, kas tieši pietrūkst, kā to nosaukt vārdā un kur meklēt.
1. Viņi (ne)izvēlas nepareizo “tipāžu”.
Attiecību sākumā dažkārt ir ķīmija. Patikšana. “Viņš man tik ļoti patīk.” Taču daudz biežāk nav pat tās, jo partneri bieži vien saiet kopā aiz bailēm palikt vieni vai neatrast kaut ko labāku. Sauksim to par neizvēlību. Šī (ne)izvēle bieži ir automātiska — balstīta uz pieradumu, zemo pašnovērtējumu, nevis piemērotību attiecībām.
Sieviete ļoti bieži atkal un atkal izvēlas vienu un to pašu tipu – emocionāli nepieejamu, kritisku, slinku, distancētu, vai tieši pretēji — haotisku, nenopietnu. Un katru reizi cer, ka “šoreiz būs citādi”. Nebūs.
Patiesībā tas nav par konkrēto vīrieti (jo katram podiņam ir savs vāciņš – kas vienai narcistisks sliņķis, tas citai – zelta gabals). Tas ir par izvēles mehānismu. Socionikā mēs redzam, ka cilvēki bieži instinktīvi izvēlas tos, ar kuriem ir pazīstama attiecību dinamika, nevis tos, ar kuriem būs viegli dzīvot. Līdzīgs pievelk līdzīgu.
2. Viņi mēģina viens otru “salabot”
Klasiska kļūda – sieviete domā, ka “kopā ar mani viņš realizēsies kā veiksmīgs vīrietis”, “viņš mainīsies”, “ja viņš mani mīl, viņš sapratīs”. Vīrietis, savukārt, domā – “kāpēc viņai visu laiku kaut kas nepatīk”, “kāpēc viņa nevar vienkārši nomierināties”. Rezultātā abi jūtas slikti, jo patiesībā viņi mēģina viens no otra dabūt to, kas otram nav no dabas dots.
Socionikā tas ir ļoti konkrēti redzams, jo katram tipam ir stiprās un vājās puses. Un vājās puses neattīstās tāpēc, ka partneris vienkārši to pieprasa. Zivij nekad neizaugs kājas, tikai tāpēc, ka sievietei to vajag!
3. Atšķirīgi konfliktu risināšanas stili
Ļoti tipiska situācija no prakses – viņa grib runāt uzreiz, bet viņš aizveras un klusē. Viņai tas nozīmē, ka “viņam ir vienalga”. Viņam tas nozīmē “man vajag laiku apdomāt, lai nesastrīdētos vēl vairāk”.
Un šāds šis cikls atkārtojas gadiem – viņa spiež, bet viņš atkāpjas. Viņš atkāpjas, bet viņa spiež vēl vairāk, līdz vienā brīdī abi ir izsmelti. Šeit nav neviena vainīgā, jo abi patiesībā vēlas tikai to labāko. Tā ir nesaderīga psihes reakcija uz stresu.
4. Emocionāla vientulība attiecībās
Šī ir viena no biežākajām sieviešu sūdzībām. “Viņš ir blakus, bet man ir sajūta, ka esmu viena.” Ir ģimene, bērni, kopīga dzīve — bet nav sajūtas, ka tevi redz, dzird un saprot. Tas nenotiek tāpēc, ka partneris “necenšas”. Katrs cenšas savu spēju robežās, bet bieži vien viņš vienkārši nesaprot, kā to izdarīt. Savukārt sieviete gadiem mēģina izskaidrot to, ko otrs pēc savas psihes struktūras nespēj uztvert un sniegt.
5. Seksuāla atsvešinātība
Par to runā maz, bet tā ir realitāte. Attiecībās, kur nav psiholoģiskas saderības, viens grib tuvību, bet otrs izvairās, viens jūtas noraidīts, otrs — spiests un izmantots, līdz parādās aizvainojums, kauns, distancēšanās. Un seksuālā problēma bieži nav par seksu. Tā ir par nesaderīgu emocionālo un psiholoģisko kontaktu.
Sekss nesākas guļamistabā, bet ikdienas darbos un sarunās, attieksmē vienam pret otru. Gadiem krājies aizvainojums un vilšanās viennozīmīgi nevairo seksuālo vilkmi vienam pret otru.
6. Cikliska destrukcija un nespēja pielikt punktu.
Daudzos pāros redzams viens un tas pats scenārijs – ir labs periods, kam seko spriedze, uzsprāgst konflikts, notiek atsvešināšanās (vai pat dzeršana, bēgšana, manipulācijas), kam seko nožēla un atkal labs periods. Un tā pa apli. Cilvēki dzīvo šajā ciklā gadiem, jo viņiem ir bērni, bail šķirties, un ir “mūžīgā neliete cerība”, ka “kaut kas mainīsies”. Bet cilvēka psihes struktūra jau nemainās. Tad kāpēc lai mainītos attiecības?
7. Viņi pārāk ilgi ignorē realitāti
Šis ir būtiskākais. Cilvēki ļoti ilgi pielāgojas, pacieš, meklē attaisnojumus, meklē vainu sevī, cenšas kaut ko labot un saglābt. Un tikai tad, kad resurss ir iztērēts, viņi pieņem lēmumu. Bieži vien par vēlu, kad ir pazaudētas pēdējās pašcieņas paliekas un ticība labām attiecībām.
Piemērs no prakses
Sieviete, 38 gadi. Veiksmīga karjerā, divi bērni. Attiecībās 15 gadus. Viņas sūdzība bija šāda:
“Es jūtos viena. Viņš nekad nerunā. Man viss jāvelk pašai, jo viņam tāpat ir labi, neko uzlabot dzīvē nevēlas – ne vairāk pelnīt, ne labāk dzīvot”. Viņa gadiem mēģināja runāt, skaidrot, motivēt.
Reiz pat izdīca vienu seansu pāru terapijā. Rezultāta nebija.
Analizējot sociotipus, kļuva skaidrs, ka viņai attiecībās ir nepieciešams emocionāls dialogs, reakcija, iesaiste un reāla rīcība, bet viņam šī funkcija ir vāja un nesaprotama. Viņš nav slikts cilvēks. Viņš vienkārši nav piemērots šim pieprasījumam un nespēj to dot, pat, ja vēlas.
Un šajā vietā rodas galvenais jautājums – vai tu vari dzīvot bez tā, kas tev ir būtiski? Zinot, ka tas nekad nemainīsies? Ja nē — attiecības neizbēgami sāk brukt.
Risinājums ir katram no viņiem dzīvot attiecībās ar cita tipa cilvēkiem, kurās viņi spētu dod un saņemt to, kas katram ir būtisks. Skaudri bet fakts. Ja kurpe ir 4 izmērus par mazu, tad nekāda psihoterapija nepalīdzēs.
Galvenais secinājums
Pāri nešķiras tāpēc, ka “kāds ir slikts”. Viņi šķiras, jo viņu psihes struktūras nesakrīt, viņu vajadzības netiek apmierinātas un viņi pārāk ilgi mēģina no otra dabūt to, kā tur vienkārši nav.
Un ko ar to darīt?
Nav jāgaida, kad viss sabruks. Ir iespējams saprast savu tipu, saprast, kas tev ir kritiski svarīgs, ieraudzīt partnera reālās iespējas (nevis potenciālu), un pieņemt apzinātu lēmumu — turpināt vai nē.
Jo attiecības nav par to, cik ļoti jūs viens otru gribat. Tās ir par to, vai jūs viens otram reāli derat.
Vairāk par manu pieredzi attiecību jomā vari noklausīties šajā intervijā.