Tu aizpildi testu. Saņem sava tipa nosaukumu. Izlasi, ka esi gudrs, jūtīgs, neatkarīgs, reizēm spītīgs un ne vienmēr saprasts. Nu, protams! Beidzot kāds ir sapratis, cik sarežģīti ir būt tev.
Un ko tālāk?
Ko šis apraksts tev pasaka par to, kāpēc tu darbā vari izdarīt ļoti daudz, bet vakarā negribi, lai kāds tev pat pajautā, ko ēdīsi? Kāpēc viens cilvēks ar savu palīdzību atvieglo tavu dzīvi, bet otrs ar tikpat labiem nodomiem tevi noved līdz baltkvēlei? Kāpēc tu gadiem mēģini kļūt organizētāks, mierīgāks, uzņēmīgāks vai sabiedriskāks, bet šī labākā sevis versija visu laiku prasa pieskatīšanu?
Ar tipa nosaukumu vien uz šiem jautājumiem neatbildēsi.
Socionika ir informācijas metabolisma teorija. Tās centrā ir jautājums par to, kā cilvēks uztver, atlasa, apstrādā un nodod tālāk informāciju.
Vārds “metabolisms” parasti saistās ar vielmaiņu. Šeit tas lietots kā analoģija informācijas apmaiņai starp cilvēku un pasauli. Ko mēs pamanām? Ko uzskatām par nozīmīgu? Kā to saprotam? Pēc kādiem kritērijiem izdarām secinājumus? Un kā tas parādās mūsu teiktajā un rīcībā?
Socioniku izveidoja lietuviešu pētniece Aušra Augustinavičiūte, attīstot Karla Gustava Junga psiholoģisko tipu idejas un izmantojot Antona Kempinska informācijas metabolisma jēdzienu. Socionikā izšķir 16 informācijas metabolisma tipus. Tāpēc apzīmējums “Junga 16 tipi” ir pārāk vienkāršots – socionika ir tālāka teorijas attīstība ar savu modeli un starptipu attiecību skaidrojumu.
Tas ir teorētisks skatījums uz cilvēka psihes darbību. To nevajag pasniegt kā pierādītu smadzeņu uzbūves karti vai metodi, kas nekļūdīgi paredz katru cilvēka lēmumu. Arī konsultanta pieredze un teorijas zinātniska pārbaude ir divas atšķirīgas lietas. Manā darbā socionika ir instruments konkrēta cilvēka un konkrētas situācijas analīzei.
Mēs varam atrasties vienā telpā un tomēr dzīvot ļoti atšķirīgās situācijās.
Iedomājies darba sapulci. Vadītājs izstāsta jaunu ideju.
Viens jau rēķina, cik tas izmaksās, kas būs jādara un vai ieguvums attaisnos ieguldīto darbu. Otrs pamana, ka piedāvājums ir pretrunā ar iepriekšējo vienošanos un nav saprotams, kurš par ko atbildēs. Trešais redz iespēju, kuru pārējie vēl nav apsvēruši. Ceturtais pamana, ka kolēģis, kura pienākumus tikko pārdalīja, pēkšņi apklusis.
Visi dzirdēja vienus vārdus. Taču katrs no situācijas izcēla kaut ko citu. Un katrs pie sevis nodomāja “Tu nesaproti pašu galveno!” Jā. Tikai jums katram tas galvenais ir citur.
Šis ir ilustratīvs piemērs, tāpat kā pārējās situācijas šajā rakstā. No vienas reakcijas, protams, nevar noteikt cilvēka sociotipu. Taču šādās situācijās var sākt vērot, kā atšķiras cilvēku uzmanība un spriešanas kritēriji.
Socionikas teorijā informāciju aplūko astoņos aspektos. Vienkāršoti – tie aptver praktisko darbību un efektivitāti; sistēmas un likumsakarības; emocijas un noskaņojumu; personiskās attiecības; iespējas un potenciālu; laiku un procesu attīstību; fiziskās sajūtas un komfortu; spēku, ietekmi un spēju aizstāvēt savu vietu.
Mēs visi varam runāt par šīm tēmām, bet atšķirības teorija meklē tajā, KĀ ar attiecīgo informāciju strādājam.
“Modelis A”, ko lieto socionikā, lai parādītu cilvēka psihes uzbūvi, ir modelis ar astoņām funkciju pozīcijām. Tajā apraksta atšķirīgu informācijas aspektu izvietojumu un lomu katrā tipā. Aspekts nozīmē, kāda informācija tiek aplūkota, savukārt funkcijas pozīcija – kāda loma tās apstrādei paredzēta modelī. Tās nav astoņas anatomiskas nodaļas galvā. Tā ir shēma, ar kuras palīdzību socionikā analizē informācijas apstrādes atšķirības.
Ikdienā mani interesē, kur cilvēks pats redz nianses, atšķir izņēmumus un atrod risinājumus. Kur viņš paļaujas uz iemācītu paraugu. Kur viņam vajag skaidru atbalstu. Un kur prasība “nu, vienkārši izdari!” atstāj viņu bez saprotama veida, kā to izdarīt.
Ļoti daudz par cilvēku var pastāstīt tas, ko viņš dara bez īpaša lēmuma to darīt.
Tu taču katru rītu nepieņem apzinātu lēmumu – šodien vispirms pamanīšu neefektīvu darbu. Vai arī – šodien īpaši uztveršu izmaiņas cilvēku savstarpējā attieksmē.
Tu vienkārši pamani.
Iedomājies, ka viesībās viens cilvēks jau atvēris logu, pārcēlis neērtu krēslu un pajautājis, vai kādam nav auksti. Cits paspējis iesaistīt sarunā cilvēku, kurš sēdēja malā. Vēl kāds klausās stāstā par jaunu projektu un tūlīt ierauga, kas tajā varētu neizdoties.
Kad pajautā, kāpēc viņš to darīja, atbilde var būt “Bet tas taču bija acīmredzami!” Viņam bija.
Tieši šis “acīmredzami” mani interesē. Kas cilvēkam šķiet tik pašsaprotams, ka viņš pat neuzskata to par kādu īpašu spēju? Un ko viņš sagaida arī no citiem, jo nevar iedomāties, kā to vispār var nepamanīt?
Socionikas skatījumā šādas atkārtojošās prioritātes ir viens no ceļiem, kā meklēt cilvēka informācijas apstrādes īpatnības. Tomēr automātiska rīcība var būt arī ieradums, profesionāls treniņš vai konkrētās situācijas prasība. Tāpēc ar vienu epizodi nepietiek. Jāskatās, kas atkārtojas dažādās dzīves jomās un kā cilvēks pats to izskaidro.
Neapzinātas izvēles šeit nenozīmē kādu mistisku spēku, kas dzīvo tavā vietā. Runa ir arī par ikdienišķām izvēlēm, kuru pamatojumu tu parasti neanalizē. Kuru problēmu tu pamani pirmo. Kam uzticies. Kādu palīdzību meklē. Ko pārbaudi, pirms piekrīti. Un ko vienkārši palaid garām kā neinteresantu vai maznozīmīgu..
Tāpēc manā darbā tik būtiska ir SEMANTIKA – nozīme, ko cilvēks ieliek vārdos un savā stāstā.
Ar vārdu “kārtība” vien nepietiek.
“Man patīk kārtība” var nozīmēt, ka katrai lietai ir sava vieta un vide ir patīkama. Tas var nozīmēt skaidru pienākumu sadalījumu. Var nozīmēt, ka nekas nekavē darbu un viss ir ātri atrodams. Vai to, ka cilvēki ievēro vienošanos un neviens vienpersoniski nemaina noteikumus.
Vārds viens, bet saturs atšķirīgs.
Līdzīgi ar “labām attiecībām”. Vienam tās vispirms nozīmē uzticēšanos un skaidrību par otra attieksmi. Citam – kopīgu darbošanos un praktisku atbalstu. Vēl kādam – dzīvu emocionālu apmaiņu, iespēju kopā priecāties, aizrauties un sajust atsaucību.
Ja es tikai atzīmēšu, ka cilvēkam patīk kārtība un labas attiecības, neko daudz par viņu vēl nezināšu. Būs grūti atrast cilvēku, kurš pieteiksies uz haosu un sliktām attiecībām.
Tāpēc es klausos, ko viņš ar šiem vārdiem saprot. Ko piemin pats. Kā pamato savu viedokli. Kādu piemēru izvēlas. Kas viņa stāstā ir svarīgs, bet kas paliek otrajā plānā.
Arī socionikas semantikas pētījumos tiek aplūkota vārdu un nozīmju saistība ar teorijas kategorijām, vienlaikus atzīstot situācijas un jautājuma tēmas ietekmi uz atbildēm. Tātad “pateica vārdu par naudu — skaidrs, kāds tips” būtu pārāk primitīvs secinājums.
Grāmatvedis darbā runās par skaitļiem. Pavārs runās par ēdienu. Tas vēl nenozīmē, ka profesijas vārdnīca ir viņu sociotips.
Testā cilvēks parasti novērtē sevi. Sarunā iespējams izpētīt, uz kā šis vērtējums balstās.
Piemēram, jautājums “Vai tev patīk plānot?” Cilvēks atbild, ka patīk. Viņam ir kalendārs, saraksti, atgādinājumi. Viss izskatās pārliecinoši.
Bet kāpēc viņam ir šie saraksti? Varbūt viņš ar prieku veido secību un pieturas pie iecerētā. Varbūt bez atgādinājumiem regulāri kaut ko aizmirst. Varbūt sarakstus pieprasa darbs. Varbūt viņš tos skaisti saraksta svētdienā, bet jau pirmdien dzīvo pavisam citu dzīvi.
Krustiņš anketā viens un tas pats, bet dzīves situācijas atšķirīgas.
Un nav obligāti jābūt vēlmei izlikties labākam. Cilvēks var atbildēt pilnīgi godīgi, tikai jautājumu saprast citādi nekā testa autors. Viņš var vērtēt savu profesionālo lomu. Salīdzināt sevi ar ģimeni, kurā visi ir daudz skaļāki vai daudz klusāki. Atbildēt par pašreizējo dzīves posmu.
Tāpēc, ja testa rezultāts neatbilst cilvēkam, nevar automātiski paziņot – tu esi nepareizi atbildējis.
Jāpārbauda arī jautājumi, rezultāta interpretācija un pati izmantotā metode. Cilvēkam nav pienākuma pielāgot savu dzīvi aprakstam, lai tests izskatītos nekļūdīgs.
Arī manā mājaslapā ir tests. Tas var kalpot par sākumu interesei un jautājumiem par sevi. Tomēr testa rezultāts nav līdzvērtīgs padziļinātai analīzei. Un atpazīt sevi kādā aprakstā vēl nenozīmē, ka tips ir droši noteikts.
Konsultācijā man ir svarīgi saprast, kā cilvēks nonāk līdz savai atbildei.
Ja cilvēks saka, ka prot vadīt, mani interesē, kā tieši tas notiek. Ko viņš dara, kad komanda kavē? Kā sadala pienākumus? Kā izlemj, kam uzticēties? Ko pats uzskata par veiksmīgu vadīšanu? Kas šajā darbā viņam sanāk viegli un kas prasa nepārtrauktu saņemšanos?
Tās ir ļoti atšķirīgas lietas – koordinēt darbu ar skaidru sistēmu, aizraut cilvēkus ar ideju, panākt izpildi ar stingrību vai noturēt sadarbību caur personiskām attiecībām.
Amata nosaukums šīs atšķirības neparāda.
Savā darbā es izmantoju interviju, valodas semantikas analīzi, Modeli A un cilvēka dzīves piemērus. Salīdzinu, vai secinājumi saskan dažādās tēmās. Ja kaut kas nesakrīt, ir jāprecizē. Arī intervijā noteiktais tips ir pārbaudāms secinājums, nevis konsultanta nekļūdības apliecinājums.
Man ir svarīgi saprast cilvēka domāšanu tādēļ, lai pēc tam būtu iespējams runāt par viņa reālo jautājumu – attiecībām, darbu, izvēlēm vai ilgstošu neapmierinātību ar savu ikdienu. Šāda individuālu likumsakarību un situācijas analīze ir manas konsultēšanas pieejas centrā.
“Es to varu” vēl nepasaka, cik tas cilvēkam maksā.
Šo konsultācijās dzirdu bieži. Es varu. Es iemācījos. Es izdarīju. Es vēl pacentīšos.
Un patiešām – cilvēks ir daudz ko izdarījis. Taču reizēm viņš par savām spējām stāsta ar tādu saspringumu, it kā viņam tūlīt atņemtu tiesības būt vērtīgam, ja viņš kaut ko nevarēs.
Man tad gribas tikt līdz daudz konkrētākiem jautājumiem. Kas tev padodas? Kas tevi interesē? Ko tu esi apguvis nepieciešamības dēļ? Ko tu vari paveikt vienreiz, bet negribi darīt katru dienu? Kam tev pietiek spēka?
Iedomājies divus cilvēkus, kuri abi labi vada pasākumu. Viens pēc tā grib vēl satikties, runāt un turpināt vakaru. Otrs ir izdarījis darbu profesionāli, bet tagad viņa viskvēlākā vēlēšanās ir, lai visi laimīgi aiziet mājās.
Karjeras izvēlē man ir svarīga arī šī atšķirība. Ko tu spēsi darīt regulāri? Kādi uzdevumi tev ļauj izmantot savas stiprās puses? Kāda darba vide palīdz, un kāda liek visu dienu cīnīties ar darba organizāciju?
Ar “tev patīk cilvēki, ej strādāt ar cilvēkiem” ir par maz. Ar cilvēkiem strādā gan pārdevējs, gan pedagogs, gan personāla speciālists, gan projektu vadītājs. Viņu ikdienas uzdevumi var būt pilnīgi atšķirīgi.
Sociotips var dot jautājumus un orientierus šai analīzei. Konkrētā izvēlē jāņem vērā arī prasmes, interese, pieredze un reālās darba prasības.
Attiecībās īpaši svarīgi kļūst tas, ko katrs cilvēks uzskata par pašsaprotamām rūpēm.
Iedomājies, ka viens pēc smagas dienas stāsta par savu problēmu. Otrs klausās un piedāvā trīs risinājumus.
Pirmais paliek neapmierināts “Tu mani vispār nedzirdi.”
Otrs ir apjucis “Kā nedzirdu? Es taču jau pateicu, ko darīt.”
Viens gaidīja ieinteresētu sarunu un emocionālu atsaucību. Otrs centās samazināt problēmu un palīdzēt ar darbību. Abi var būt patiesi savā attieksmē, bet palīdzība nav sasniegusi adresātu.
Šāda viena epizode vēl nepasaka, vai cilvēki ir saderīgi. Tā dod jautājumus tālākai izpētei. Vai tas atkārtojas? Vai abi saprot, ko otrs lūdz? Vai viņi spēj to dot? Vai vienam regulāri jāatsakās no sev būtiskā, lai attiecības vispār turpinātos?
Socionikas starptipu attiecību teorija piedāvā skatījumu uz to, kā dažādi informācijas apstrādes modeļi var savstarpēji papildināties vai radīt grūtības. Taču tabula viena pati neapraksta visu konkrētā pāra dzīvi.
No tās nevar nolasīt cilvēka godīgumu, gatavību uzņemties atbildību, kopīgus dzīves mērķus vai attieksmi pret vienošanos.
Un nevar no otra neapmierinātības vien secināt, ka viņš ir tev nesaderīgs tips. Varbūt tu vienkārši neizdarīji to, ko apsolīji.
Arī teorētiski labvēlīga tipu kombinācija nedod atļauju ignorēt to, kas attiecībās reāli notiek. Savukārt grūtības nav pierādījums tam, ka vienam no jums ir slikts raksturs.
Manā pieejā ir svarīgi noskaidrot, ko iespējams sakārtot ar konkrētu vienošanos un ko cilvēks gadiem gaida no partnera, kuram tas nenāk dabiski. Ne visas attiecības kļūst piemērotas tikai tāpēc, ka abi ļoti cenšas. Taču to nevar izlemt divu testa rezultātu vietā.
Saprast savu tipu nenozīmē saņemt atļauju nerēķināties ar citiem.
“Es tāds esmu” nav universāla atbilde uz visu.
Ja tev ir grūti plānot, var palīdzēt atgādinājumi un skaidrākas vienošanās. Ja tev nav viegli saprast mājienus, vari prasīt, lai otrs pasaka tieši. Ja tev vajag vairāk laika lēmumam, to var pateikt iepriekš.
Savas īpatnības var ņemt vērā un meklēt veidu, kā ar tām dzīvot. Atbildība par savu rīcību nekur nepazūd.
Tāpat sociotips nepasaka, cik cilvēks ir izglītots, godīgs vai nobriedis. Viena tipa cilvēkiem var būt atšķirīga pieredze, prasmes, uzskati un dzīvesveids. Tipoloģija neizsmeļ personību.
Man ir svarīgi, lai cilvēks pēc konsultācijas spētu par sevi runāt precīzāk. Lai “es esmu slinks” vietā būtu saprotams, kurus uzdevumus viņš atliek un kāpēc. Lai “man ir slikts raksturs” vietā varētu nosaukt, kādas prasības un nesaskaņas atkārtojas. Lai “es visu varu” vietā būtu godīgs priekšstats par to, ko viņš tiešām var, grib un spēj uzturēt ikdienā.
Es to saucu par nonākšanu līdz nulles punktam. Vietai, kur cilvēks var uz sevi paskatīties bez vajadzības sevi uzpūst vai noniecināt.
Tas man padodas. To es gribu. Tam man ir spēks. Šeit man vajag palīdzību. Šo es esmu iemācījies, bet tādu ikdienu sev negribu.
No šādas skaidrības jau var pieņemt lēmumus.
Izvēlēties darbu, kura ikdiena tev der. Pārskatīt pienākumu sadalījumu. Labāk saprast, kādu partneri meklē. Pamanīt, kur atkal mēģini nopelnīt savu vērtību ar bezgalīgu spēju pielāgoties.
Tāpēc mani interesē, ko tu ar iegūto izpratni izdarīsi savā dzīvē. Tipa nosaukums pats tavā vietā neko nemainīs.
Ja gribi saprast, kā šīs atšķirības izpaužas tavā domāšanā, darbā vai attiecībās, konsultācijā varam izpētīt tavus piemērus un izvēles. Lai tu spētu skaidrāk pateikt, kas tev der un ko no savas dzīves vairs negribi prasīt.