Vēl ne šodien. Kā mēs atliekam dzīvi, kuru gribētu dzīvot

Nesen kādā sarunā es nogurušai paziņai pajautāju, vai viņai gadījumā negribās mainīt darbu? Viņa atbildēja, ka patiesībā viņai būtu jāmaina visa viņas dzīve…

Jā, visu dzīvi var nodzīvot, gatavojoties sākt dzīvot citādi – gribēt dziedāt korī, gribēt ceļot, gribēt mainīt darbu, gribēt attiecības, kurās ir silti, interesanti un labi. Tad par to domāt, lasīt, runāt ar draugiem, iztēloties, kā būtu, ja būtu. Un gadiem neko no tā neizdarīt. Jo šodien vēl ir darbs, šobrīd nav īstais brīdis. Vēl mazliet jāsagatavojas, jāsaprot, kā būtu pareizāk. Jānobriest. Jo rīt es noteikti būšu drosmīgāks.

Bet drosmīgāks rītdienas cilvēks bieži vien tā arī neatnāk. Atnāk tikai nākamā diena.

Sapņot par citādu dzīvi ir patīkami. Rīkoties tās labā mēdz būt grūti un neērti. Lai ietu dziedāt korī, jāuzraksta nepazīstamam cilvēkam, jāaiziet uz pirmo mēģinājumu, jānostājas starp citiem un, iespējams, jājūtas neveikli. Lai aizbrauktu ceļojumā, jāpieņem lēmums, jāatvēl nauda, jāsaplāno laiks. Lai mainītu nelaimīgas attiecības, jāatzīst, cik slikti tajās jūties, jāmeklē iespējamie risinājumi un jāpieņem lēmumi, kuri kādam var nepatikt.

Un tieši šajā vietā daudzi apstājas, pat vēl nesastopot lielas grūtības. Pietiek ar pirmo mazo neērtību. Ar sajūtu, ka kaut kas jānoskaidro, jāpajautā, kādam jāatsaka vai jāiztur neziņa. Tad sapnis atkal tiek nolikts malā. Darba pienākumi taču ir svarīgāki par kori. Sadzīvi nevar pamest ceļojuma dēļ. Attiecībās arī nav katru dienu tik slikti. Kaut kā taču šos trīsdesmit gadus esam nodzīvojuši.

Katrs atsevišķais paskaidrojums izklausās saprātīgs, bet kopā tie var aizņemt visu dzīvi. Pati sev es bieži pajautāju vai es tiešām dzīvoju tā, kā vēlos un vai neliedzu sev kaut ko aiz nedrošības un nepārliecības par iznākumu. Man ir sava mēraukla šim nolūkam. Es sev jautāju skarbi – ja man šodien būtu jānomirst, ko nepaveiktu es nožēlotu. Un pagaidām atbilde sev pašai man patīk.

Gatavoties dzīvošanai arī ir svarīgi.

Ir jānoskaidro iespējas, jāsaprot savas vajadzības, jāizvērtē sekas. Taču pienāk brīdis, kad sagatavošanās sāk atkārtoties. Tu jau atkal lasi par to pašu, atkal pārrunā to pašu, atkal iztēlojies, kā varētu būt. Informācijas kļūst vairāk, bet tavā ikdienā nekas nemainās.

Ir vērts sev pajautāt – ko mana gatavošanās šomēnes ir mainījusi manā rīcībā? Vai esmu kādam uzrakstījis? Kaut ko noskaidrojis? Pieteicies? Vienojies par konkrētu datumu? Ja atbildes nav, iespējams, gatavošanās jau ir kļuvusi par ērtu veidu, kā atlikt lēmumu.

Kāpēc vienam cilvēkam izdodas saņemties ātri, bet otrs gadiem dzīvo starp “gribu” un “vēl ne”?

Savā darbā es uz šīm atšķirībām skatos arī caur socioniku. Tās modelī cilvēkiem ir atšķirīgas stiprās un vājās funkcijas. Varas sensoriku socionikā saista ar gribu, ietekmi, robežām un spēju mobilizēties rīcībai. Ja tā ir spēcīga, cilvēkam šajā jomā var būt vieglāk paļauties uz sevi. Ja tā ir vāja, saņemties, izturēt spiedienu un pastāvēt par savu lēmumu var būt grūtāk.

Arī iracionalitāte ir viens no aspektiem, ko šajā skatījumā ņemu vērā. Daļai iracionālo tipu var būt grūtāk ilgstoši turēties pie iepriekš izveidota plāna. Šodien aizrauj viena iespēja, rīt uzmanību pārņem kas cits. Ikdienas notikumi izspiež ieceri, kura vēl vakar šķita ļoti svarīga.

Tomēr sociotips viens pats nepasaka, vai cilvēks īstenos savu ieceri. Spēcīga varas sensorika vēl negarantē labus lēmumus, un vājāka nenozīmē, ka pārmaiņas nav iespējamas. Arī iracionāls cilvēks var pabeigt lielu un sarežģītu darbu.

Šīs atšķirības ir vērts saprast, lai atrastu sev piemērotu veidu, kā rīkoties. Vienam palīdz konkrēts termiņš. Otram – cilvēks, ar kuru kopā sākt. Vēl kādam – skaidrs izskaidrojums, kas viņu sagaida un kā tikt galā ar pirmo sarežģījumu. Ja Tu zini, ka viens pats savu ieceri atkal atliksi, šo zināšanu var izmantot – sarunā atbalstu jau sākumā.

Mums nav katram pašam jābūt gan ideju autoram, gan organizatoram, gan cilvēkam, kurš grūtajā brīdī pasaka “Turpinām.” Apkārt ir cilvēki, kuriem vieglāk padodas tieši tas, pie kā tu iestrēgsti. Kāds prot iedrošināt. Kāds ātri ierauga praktisku risinājumu. Kāds var aiziet līdzi uz pirmo nodarbību. Kāds pats ir piedzīvojis līdzīgu situāciju un var pastāstīt, kā no tās ticis ārā.

Taču palīdzību ir vieglāk saņemt, ja savu vajadzību pasaki konkrēti.

“Es gribu iet dziedāt, bet viena tā arī neaizeju. Vai tu nāksi man līdzi uz pirmo mēģinājumu?”

“Es gribu mainīt darbu, bet nesaprotu, kurā virzienā skatīties. Man vajag palīdzību to noskaidrot.”

“Es šajās attiecībās ilgstoši jūtos slikti. Man vajag sarunu, kurā saprast, ko vēlos un kādas ir manas iespējas.”

Šis jau rada iespēju kaut kam notikt.

Protams, mēdz būt arī ļoti konkrēti šķēršļi – nauda, veselība, mājoklis, bērnu vajadzības. Tiem vajag konkrētus risinājumus, un reizēm to atrašana prasa laiku. Taču risinājumu meklēšana var sākties tagad. Ar sarunu, aprēķinu, konsultāciju, informācijas noskaidrošanu.

Gadiem ilga atlikšana ir sāpīga arī tāpēc, ka laiks tikmēr turpina iet.

Var mainīties veselība, enerģija, izskats un praktiskās iespējas. Dažus plānus vēlāk īstenot kļūst sarežģītāk. Un tad cilvēks pats sev pasaka “Nu ko nu vairs? Kur es tagad iešu? Kam es būšu vajadzīgs?”

Arī šis teikums var kļūt par iemeslu neko neuzsākt. Vispirms bija par agru. Tagad it kā jau ir par vēlu. Taču tas, ka kaut kas nav izdarīts pirms desmit gadiem, vēl nepasaka, ko tu vari izdarīt šodien. To ir vērts noskaidrot, pirms sev pasludini, ka viss nokavēts.

Man ir žēl cilvēku, kuri sev tik maz tic, ka pat nemēģina pārbaudīt savas iespējas. Kuri gribētu, lai ar viņiem notiek kaut kas labs, bet viņi līdz galam netic, ka tas iespējams arī viņu dzīvē.

Tāpēc es aicinu meklēt cilvēkus, kuri var palīdzēt. Kuri spēj ieraudzīt risinājumu tur, kur tu redzi strupceļu. Kuri iedvesmo ar savu pieredzi, palīdz saprast sevi un ir gatavi atbalstīt pirmo mēģinājumu.

Atrodi vienu šādu cilvēku. Pasaki viņam, ko tu gribi mainīt un pie kā iestrēgsti. Vienojies par vienu darbību un laiku, kad to izdarīsi. Ja gribi dziedāt – noskaidro, kam uzrakstīt. Ja gribi ceļot – izvēlies datumus un izrēķini izmaksas. Ja gribi saprast, kāpēc atkal iestrēgsti vienā un tajā pašā vietā – piesaki sarunu ar cilvēku, kurš var palīdzēt to ieraudzīt.

Sapnis var gadiem palikt tavā galvā. Viena konkrēta rīcība jau var kaut ko mainīt tavā dzīvē.

Arī šodien.