Kā Tev šķiet – vai Tu sevi labi pazīsti? Vai Tu viegli sevi spēj raksturot? Vai Tu zini, kādi ir Tavi talanti un kas Tev nepadodas?
It kā šķiet, ka es sevi labi pazīstu, ar sevi dzīvoju katru dienu, bet, kad jāsāk pašam sevi raksturot vai kaut kas par sevi jāpastāsta, iestājas apmulsums.
- Kā manu pļāpīgumu novērtēs topošais darba devējs, un kā tas nepatiks kādam randiņa partnerim?
- Kura no manām rakstura iezīmēm šajā konkrētajā situācijā tiks uztverta kā pozitīva, bet kas vērtētājam liksies peļami vai bezvērtīgi?
- Vai mana vēlme kaut ko sevī mainīt, apslāpēt vai parādīt citā gaismā ietekmē manu patieso būtību un pašam sevis pieņemšanu?
Vienu un to pašu savu izpausmi kāds var uzskatīt par apsveicamu, bet citiem tā liksies smieklīga un stulba.
Mana pieredze, konsultējot cilvēkus, parāda to, ka jautājums “kāds es esmu patiesībā?” ir viens no biežākajiem, kas nomoka mūsu prātus.
- Ko es patiešām varu/gribu?
- Ko es uztveru kā pašsaprotamu?
- Ko man patiešām vajadzētu pilnveidot?
- No kā manā raksturā vai izpausmēs būtu vērts atbrīvoties?
Kāpēc mēs nespējam vērtēt adekvāti?
Visbiežāk adekvātai sevis novērtēšanai traucē zināšanu trūkums un …noslēpumainība.
Tāds kā noslēpuma plīvurs klāj katru mūsu dzīvē sastapto cilvēku, jo mēs nezinām, kas notiek otra prātā. Mēs nezinām, kādas ir tikko iepazītā cilvēka spējas, rakstura iezīmes, uzvedības modelis. Mēs nezinām, kad viņš tēlo, bet kad ir patiess.
Šī neziņa liek mums piedomāt neesošo. Ļoti bieži mēs otram piedēvējam īpašības, kas viņam nemaz nepiemīt, iztēlojamies, ka citi var labāk un vairāk, un es pats uz šī otra fona visticamāk nobālu.
Trakākais ir tas, ka, arī labāk iepazīstot otru cilvēku, nekļūst labāk – pat piedzīvojot kopā dažādas situācijas, noslēpumainības plīvums joprojām turas virs cilvēka tēla un raisa mūsu fantāzijas nepareizā virzienā. “Viņš noteikti ir gudrāks, izdarīgāks, ambiciozāks, izlēmīgāks, komunikablāks, drosmīgāks, organizētāks utt., nekā es, tāpēc visticamāk viņam piemītošās īpašības ir labas, bet manas – ne tik ļoti.”
Ko mēs nezinām?
Mēs nezinām, ka cilvēki no dabas ir apveltīti ar dažādām spējām un īpašībām.
Mēs katrs esam kā atšķirīgi izveidots Adventes kalendārs – ikvienā no mums, atverot attiecīgā datuma lodziņu, slēpsies atšķirīgas dabas dotās dāvanas. Vienam būs iedots daudz drosmes, bet mazāk empātijas. Citam tikusi apdomība, bet iztrūkst ambīcijas. Trešajam daba dāvājusi spēju būt disciplinētam, bet aizmirsusi apveltīt ar spēju pielāgoties.
Tieši šo izskaidro socionika.
Tā noņem noslēpumainības plīvuru, iedod zināšanas par tavu unikālo dāvanu komplektu un izskaidro, kāds tas ir ticis citiem
Zinot savu sociotipu, kļūst viegli pašam sevi saprast, zināt savu spēju robežas un pieņemt, ka ne viss, kas piemīt citiem, būtu jāattīsta vai jāapgūst arī man. Būt vispusīgam, protams, ir forši, bet, ja kādas spējas trūkums sevī tiek uztverts kā pamats sevis nemīlēšanai, tad tas ir muļķīgi un lieki.
Tu esi labs tieši tāds, kāds esi! Tikai jāatrod īstā vieta sevis pielietošanai 🙂