„Man ar attiecībām viss ir kārtībā. Es tikai gribu noskaidrot savu tipu.” Tā saka gandrīz katrs, kas atnāk pie manis uz konsultāciju vai semināru. Un es piekrītu, jo mēraukla, ar kādu cilvēks novērtē savu attiecību labsajūtu, katram ir cita – atbilstoša katra dzīves pieredzei, ambīcijām, prasībām pret dzīvi un simtiem citu parametru.

Ja tu nezini KAS un KĀ ir labi, tad arī diezgan draņķīga kopdzīve var likties kā ciešama. Cilvēks var katru dienu ēst kartupeļus, teikt, ka ir paēdis, un tā arī ir pilnīga taisnība. Ja viņš neko nezina par kotlešu, ikru, karbonādes vai debesmannas esamību, tad var iztikt arī ar kartupeļiem.

Lielākoties visiem labu attiecību mēraukla ir „bet kuram tad attiecībās iet gludi? Kurš tad nestrīdās?” Viņš iedod viņai pa aci un pēc tam atpērkas ar kādu dāvanu. Viņa kliedz un apsaukā vīru, bet vēlāk atvainojoties uztaisa šim minetu. Ja spēju sev apkārt atrast vismaz vienu pāri, kam arī attiecībās iet sliktāk kā man, tātad es iekļaujos normā, man ir normālas vidusmēra attiecības.

Kāpēc negribas steigties mājās

Lai arī cilvēks domā, ka viņa attiecības ir saderīgas, kopdzīve parāda pavisam ko citu. Negribas pēc darba vai brīvdienās būt mājās, bet tiek atrasti visādi hobiji vai neatliekami darbi. No rīta jau ap septiņiem dažs ierodas darbā un vakarpusē nesteidzas darbus pabeigt. Vīrieši steidzas medībās vai makšķerēt, ar čomiem pazūd garāžā vai sporta zālē, satiekas ar draugiem krogā vai iestrēgst laimētavā. Nekur jau nav teikts, ka nedrīkstētu sievu ņemt līdzi un viņu tas noteikti garlaikotu, nē, bet vienkārši negribās. Negribās būt kopā. 

Sievietes iet uz kori/vēderdejām/baznīcu, lasa sieviešu žurnālus, apmeklē pašizaugsmes seminārus, vienas brauc ceļojumos uz Kipru, kāda varbūt arī vienatnē iedzer vīnu no skaistas glāzes un klusībā cer, ka kādu dienu viss būs savādāk. Būtu forši, ja to visu varētu darīt abi kopā, bet „viņam jau tas neinteresē, viņam tāpat ir labi”.

Pārmetumi un nepiepildāmas gaidas. Kāpēc viņš mani neapdāvina? Kur ir ziedi? Man atkal uz teātri jāiet vienai? Kad viņs beidzot ieraudzīs, ka krāns virtuvē pil un to salabos? Par ko mūždien man vienai jārisina visas problēmas ar apsaimniekotāju? Cik netaisnīgi, ka viņš mani nemīl tādu kā esmu, bet pieprasa, lai es notievēju un ielieku krūšu implantus!

Cik ilgi viņa mani zāģēs? Kāpēc man uz viņu vairs nestāv? Nav godīgi, ka viss, ko es nopelnu, vienmēr ir par maz! Ko viņa mani uzskata par pamuļķi un mēģina pārtaisīt?

Tam visam pāri vienmēr stāv cerība, ka kādreiz tas noteikti mainīsies, ka tā nebūs mūžīgi. Ka viņš/viņa mainīsies, es pamainīšu savu attieksmi, „kļūšu sievišķīgāka” vai „pelnīšu vairāk” un tad jau noteikti viss sakārtosies. Uzcītīgākie parasti metas ar attiecībām „strādāt”, izrunāties. Un no sirds cer, ka tas darbosies.

Ir cilvēki, kas saka, ka dzīve = problēmas, bet to izdaiļojot daži prieka un laimes mirkļi. Un tad tā dzīvošana un cerības ir no vienas priecīgas reizes uz nākamo. Ķerot tādas drupačas un centīgi atzīmējot galvā, ka jā, bija, tiešām bija taču forši, tātad ļoti iespējams, ka kādreiz būs atkal.

Cik bieži un par ko jūs sarunājaties?

Cik reizes dienā jums ir vēlēšanās otram piezvanīt, lai, piemēram, pastāstītu, cik dīvains klients bija atnācis, uzzinātu, kā mīļotais jūtās vai atgādinātu, ka mīli?

„Mēs jau 22 gadus esam kopā. Es tā biju sapņojusi par mūsu sudrabkāzām….” Ne jau kopdzīves gadi liecina par saderību. Cilvēka pacietības mērs tiešām spēj būt apbrīnojami liels. Varētu padomāt, ka par ilgiem laulības gadiem reiz pienāks pelnīta izdienas pensija. Reti kāds uzdrošinās aizdomāties, ka daudz vērtīgāk būtu nomainīt gadiem ilgās ciešanas kaut pret dažiem cieņas un miera pilniem gadiem. Katram citās attiecībās vai vismaz mājās.

Negribās seksu? „Tak nopērc seksīgu veļu vai aizej pie psihologa!” Atšķirīgas vēlmes seksā jau neskaitās iemesls domāt, ka kopdzīvei nav nākotnes. Viens grib, lai viņu paņem ar komandēšanu, citai gribās tikai gulēt jūraszvaigznes pozā. Kādai riebjas vīra vēsā piestutēšanās no sāniņa, kādu tracina viņas lēnā iesilšana. „Priekšspēle” bija jau no rīta, kad abi sastrīdējās par brīvdienu plāniem.

Neieinteresētība par otru. Neiecietīgas piezīmes. Nerēķināšanās ar otru. Atšķirīga humora izjūta. Sajūta, ka tas otrs nav īsti gudrs. Aizkaitināšanās par partnera rīcību, kauns par otra uzvedību. It kā jau nekas nopietns un būtisks, nesit taču, nekrāpj, nedzer… Tomēr rūgtums krājas, aizvainojums pieaug. Dzīve ir kā nemitīgs stress, mūžīga aizstāvēšanās un gatavība „dot pretī”. Nav miera, mājās nevari būt tu pats, atslābināties un gūt spēkus jauniem sasniegumiem lielajā pasaulē.

Cilvēki netic, ka ir iespējamas attiecības, kurās gribās būt kopā ar mīļoto un pārējā pasaule var arī pagaidīt. Tāpēc samierinās ar minimumu un neveiksmēs vaino sevi, otru vai likteni.

Kas ir saderīgas attiecības

Kad esmu tik drūmi pastāstījusi par nesaderību, varbūt kādu pat skumdinājusi,  ar lielāko prieku pastāstīšu kādas ir labas, saderīgas attiecības. 

Ne jau vienmēr visur jāiet rokās sadodoties, ne jau visām sievietēm jāpeldas svaigos ziedos un jāsekso rītos un vakaros.

Galvenais saderības rādītājs ir abu vēlēšanās sarunāties, dalīties iespaidos, notikumos, pieskarties otram, būt un darboties kopā… Ne jau vienmēr tieši kopīga makšķerēšana skata pēc ir saskaņas rādītājs. Var jau tik pat labi abi trīs dienas no vietas gulēt dīvānā, skatīties filmas, našķēties un slinki pamīlēties. Citiem patiks kopā rušināties pa dārzu, citiem – sēņot vai iet pirtī, vēl kādiem meklēt apslēptus dārgumus, citiem dejot salsu vai gatavot maltīti. Galvenais saderības rādītājs ir nepārejoša vēlme būt kopā, kas ar gadiem tikai pastiprinās.

Saderība. Dažos vārdos tas ir tad, kad kopā ar otru cilvēku ir ļoti labi un nav nekādas intereses un vēlēšanās lasīt šādus rakstus.:) 

Ir 16 cilvēku tipi un ar katru no tiem mums veidojas kaut kādas attiecības. Ar dažiem labas, ar citiem neitrālas, bet ar daļu nepatīkamas un graujošas.

Saderība ir forša. Saderīgās attiecībās abi kopā priecājas par otra veiksmēm un panākumiem, tāpat kā saliedējas, lai veiklāk pārvarētu kādas grūtības un jau atkal varētu baudīt kopābūšanu. Tādās attiecībās notiek arī brīnumi – vīrietis labprāt dodas sievai līdzi iepirkties, palīdz izvēlēties atbilstošākās lietas; sieviete dodas līdzi vīram medībās vai uz kādām sacensībām, lai justu līdzi mīļotajam, atbalstītu, nomierinātu, iedrošinātu. Tādās attiecībās puses nešķiro vīriešu un sieviešu darbus, katrs dara to, kas viņam labāk padodas un nepārmet otram to, kas īsti nesanāk.

Esot kopā, gribās smaidīt, pieglausties, garāmejot iekniebt dibenā. Ir labi, jo vari būt dabisks, neko netēlot.

Saderīgās attiecībās ir maz strīdu. Pāris parasti nestrīdas par pamatlietām, saimniecību vai naudas pelnīšanu, jo parasti katrs dara to, kas viņam vislabāk padodas un otrs, saprotot savu nekompetenci, tajās lietās nejaucas. Ja rodas nesaskaņas, tās ātri tiek pārvarētas, izrunātas, aizmirstas un nekad neatstāj dziļu aizvainojumu, mieles, negrauj pašvērtējumu un neaizskar pašcieņu.

Otrs spēj iedot padomu vai ideju, kas pašam nekad neienāktu prātā vai pateikt priekšā risinājumu, kas visātrāk sakārtos kādu jautājumu.

Saderīgais paver tādu pasaules skatījumu, kas līdz tam tev vienmēr bijis tumša bilde, pat neinteresants. Saderīgais parāda, ka, piemēram, kvalitatīva rokassoma vai smalkāka gultasveļa ir ieguldījumu vērti ( ne tikai tavas garīgās prakses un gājieni uz teātri), padara dzīvi patīkamāku un ceļ tavu pašvērtējumu. Savukārt pretī viņš saņem mierīgu un relaksētu attieksmi, kas dzīvē ienes mieru un harmoniju.

Saderība ir iekodēta

No dabas mēs katrs esam iekārtots tā, ka tiecamies pēc sava saderīgā. Pat, ja attiecības izveidojam ar neīsto tipu, zemapziņa vienalga liek mums uzvesties un pieprasīt no otra to, kas mūsu būtībai ir vajadzīgs un ko bez piepūles spētu iedot saderīgais. Piemēram, man „dvēsele” brēc pēc lielas glāzes auksta kefīra, bet nesaderīgais mani baro ar šašliku. Es saku, ka man no šašlika nāk vēmiens un vispār es esmu veģetāriete. Tomēr nesaderīgais saka, ka viņam kefīra nav un, lai apliecinātu savu mīlestību, viņš man atnes vēl vienu porciju šašlika. Es apvainojos, jo neesmu dabūjusi kefīru. Viņš apvainojas, jo es neņemu pretī svētāko, kas viņam ir.

Saderīgie tādus jautājumus pat neapspriež, jo katram ir tieši tas, kas otram vajadzīgs. Tas tiek iedots īstajā laikā un vajadzīgajā daudzumā. Seksā saskan gan biežums, gan ilgums. Humora izjūta ir uz vienas nots.

Saderīgajiem ir labi arī divatā, viņi kopā ir tāda kā mikropasaule, citi tajā pat nav vajadzīgi. Sarunas vienmēr ir interesantas, gribās dalīties ar piedzīvoto, kopā priecāties. Vienīgais trūkums – bērni mēdz pabojāt šo idilli.

Vai attiecības var izveidot ar prātu?

Daudziem liekas, ka tādas attiecības dabā neeksistē, ka tas iespējams tikai filmās bet dzīvē vien neilgu laiku – rozā briļļu periodā. Attiecības katrs būvē kā māk – ar savu zināšanu apjomu, pieredzi un izpratni. Ja nav skaidrs, kas saderību nosaka, cilvēks šauj uz dullo, kaut kur trāpa un vienkārši mēģina. Ja nav izdevies, tad ilgi spļaudās, dusmojas uz pasauli un saka, ka visi vīrieši ir cūkas/visas sievietes ir kuces.

Tomēr attiecības var veidot arī ar izpratni. Un es uzskatu, ka tas ir labākais „aprēķins” kāds vien var būt. Ja ir iespēja izskaitļot, ar kuru cilvēku kopā tev dzīve būs harmoniska un piepildīta, kurās attiecībās varēsi pilnveidoties, augt, attīstīties, kurās saņemsi atbalstu, sapratni, iedvesmu, tad ir bezatbildīgi to neņemt vērā. Jo ne jau viena cilvēka dzīve tā tiek samaitāta, vienlīdz cieš abi un cilvēki viņiem līdzās.

Iedvesmai vari noskatīties šo manu interviju.

Ja ar izpratni un nelielu iedziļināšanos pieiesi attiecībām, negaidīsi no otra neiespējamo, tad piedzīvosi daudz vairāk prieka un laimes brīžus.

Un es Tev noteikti šajā ceļā palīdzēšu. Konsultācijas ir te.

Evija.