Starp citu, runājot par socioniku, man šķiet, ka šis pavasaris man ir īpašs ar to, ka tik ļoti jūtīgi un smalki esmu sākusi vērot sevi un citus cilvēkus. Bet šis gads tiešām ir pilnīgi savādāks, jo pateicoties socionikai, es ne tikai cilvēkus pieņemu un mīlu, kā mēs esam pieraduši laimes terapijā, bet es sāku ievērot mūsu atšķirības un to, cik unikāli vērtīgi esam.
Atceros, ka (sensenos laikos), kad vēl strādāju savā pēdējā darba vietā, un redzēju, ka brīžam no cilvēkiem prasīja to, ko viņi patiešām nespēj izdarīt vai arī to, kas viņiem padevās ļoti grūti, jau toreiz domāju – ja vien es kaut kad būtu darba devēja, tad es izvēlētos tikai tos cilvēkus, kas konkrētam amatam derētu ar saviem plusiem jeb savām pozitīvajām kvalitātēm un nekad nemēģinātu cilvēku lauzt un likt viņam darīt to, ko viņš nespēj. Ir taču gudri maksāt algu par to, ko viņš var, nevis spiest darīt to, ko nevar un vēl pukoties, ka švaki sanācis. Un tagad, dēļ tā, ka iepazīstu cilvēku tipus jeb mūsu atšķirības, ir tika skaidri redzams, kas mums katram padodas un kas nē. Ar ko mums vajadzētu nodarboties, ar ko nē. Kuram viegli ir nopelnīt naudu, kuram ne. Kuram veiksies sarunās ar cilvēkiem, kuram ne. Kurš ir ideju ģenerators, kurš iedvesmotājs, kurš izpildītājs, kurš kontrolētājs.
Nu …it kā jau mēs paši to zinām un redzam, ko kurš var un ko mēs paši varam, un ko ne, bet … tomēr, tomēr. Vēl arvien ir tik ļoti bieži novērots, ka cilvēks mokās savā darbā, darīdams lietas, nu ..kas nav viņa. Un turpat blakus ir kāds, kas to varētu darīt lieliski, bet nē –amata apraksts saka, ka jādara ir tam, kam neveicas. Jocīgi.
Es vispār kaut kā pēdējā laikā tik ļoti daudz ievēroju dažādas ačgārnības. Un arī pati esmu daudzām tādām gājusi cauri dzīves laikā un mēģinājusi sevi mainīt un lauzt. Bet tagad esmu laimīga, ka varu sevi iepazīt un neprasu no sevis to, kas man nepadodas, vai kam neesmu radīta. Un interesantākais, ka arī citus iepazīstu un neprasu no viņiem (savās domās) to, ko viņi nevar vai nespēj dot. Nu šai ziņā man ļoti palīdz socionika un vēl vakar ar māsu (kura ar visnotaļ ir šai visā iekšā) ilgi domājām par to, cik vienkārši viss „saliekas pa plauktiņiem”, kad uzzina tādas tik vienkāršas un ikdienā saprotamas lietas, kas palīdz sakārtot attiecības ģimenē, darbā, kas palīdz izprast sevi un apkārtējos.
Nu, re kā vienā rakstā varam aizrunāties no zaļajiem kokteiļiem līdz socionikai, bet tas patiešām ir tas, kas mani šai periodā piepilda un ar ko labprāt dalos. Ja Tu arī gribi kopā ar mani un pilnīgi jaunu grupu izzināt cilvēku tipu noslēpumus, tad aicinu Tevi uz semināriem, kur Evija mums caur ļoti vienkāršiem un saprotamiem stāstiem un ikdienas piemēriem, soli pa solim ievadīs šais cilvēku tipu atpazīšanas un iepazīšanas gudrībās. Ļoti gaidu otrdienu.
