Ir cilvēki, kuri gadiem cenšas sevi “salabot”. Maina darbus, partnerus, iet kursos, strādā ar sevi, motivējas, cenšas kļūt disciplinētāki, sabiedriskāki, mierīgāki, drosmīgāki vai “pareizāki”. Tomēr iekšējā sajūta nemainās – nogurums, nepiederība, sajūta, ka dzīve iet kā pret kalnu. 

Ļoti bieži problēma nav tajā, ka cilvēks ir slinks, slikts vai nepietiekami attīstīts. Problēma ir tajā, ka viņš dzīvo sev nepiemērotā vidē, profesijā vai attiecībās. Tieši ar to nodarbojas socionika.

Socionika nav horoskops un nav personības tests.

Socionika ir cilvēku psihes tipu sistēma, kas pēta:

• kā cilvēks uztver informāciju;
• kā viņš pieņem lēmumus;
• kā reaģē uz stresu;
• kādas ir viņa dabiskās stiprās un vājās puses;
• ar kādiem cilvēkiem viņam ir vieglāk vai grūtāk sadarboties.

Vienkārši sakot — socionika pēta cilvēka “psihes uzbūvi”.

Līdzīgi kā medicīnā cilvēkiem atšķiras vielmaiņa, nervu sistēma, jutība pret medikamentiem, organisma reakcijas, tā arī psihē cilvēki nav vienādi. Viens cilvēks ātri pieņem lēmumus un riskē. Cits ilgi analizē un paredz sekas. Vienam vajag emocijas un cilvēkus apkārt. Citam vajag mieru un savu telpu.

Un tas nav “pareizi” vai “nepareizi”. Tā ir atšķirīga psihes uzbūve.

Daba nemēģina padarīt visus vienādus

Paskatieties uz dabu. Mežā nav tikai ozoli. Nav tikai sēnes vai tikai bites. Ekosistēma strādā tieši tāpēc, ka katram ir sava funkcija. Vilks nav neveiksmīgs zaķis. Un zivs nav slinks putns.  Tieši tāpat arī cilvēku pasaulē.

Ir cilvēki, kuri

• organizē,
• analizē,
• rūpējas,
• iedvesmo,
• prognozē,
• pārliecina,
• stabilizē,
• rada kārtību,
• rada idejas.

Problēmas sākas tad, kad cilvēks mēģina dzīvot pret savu dabu. Piemēram, ļoti jūtīgu cilvēku ieliek agresīvā pārdošanā, izteiktu introvertu piespiež nepārtraukti būt uzmanības centrā, analītisku cilvēku iemet haotiskā vidē ar nepārtrauktām emocijām, cilvēku, kuram svarīga stabilitāte, piespiež dzīvot nepārtrauktā riskā.

Tas ir tas pats, kas mēģināt kaktusu audzēt purvā.

Un tad sākas izdegšana, trauksme, hronisks nogurums, sajūta “ar mani kaut kas nav kārtībā”.

Socionika nepasaka, kas tu “drīksti” būt.

Šis ir ļoti svarīgi. Socionika nav cietums. Tā nesaka – “tu to nevari”, “tev tas aizliegts”, “tev jādzīvo tikai tā”. Tā palīdz saprast, kas tev nāk dabiski, kur tu tērē pārmērīgi daudz enerģijas, kur tu vari būt efektīvs bez sevis laušanas. Medicīnā cilvēkam ar sliktu redzi vienkārši iedod brilles, nevis saka “vairāk centies redzēt”. Tieši tāpat socionika palīdz saprast savu psihi.

Kāpēc attiecībās cilvēki tik bieži mokās?

Jo ļoti bieži cilvēki izvēlas partnerus pēc ārējā tēla, ķīmijas, statusa, emocijām, traumas, ieraduma, bet ne pēc psiholoģiskās saderības.

Un tad sākas mūžīgais “tu mani nesaproti”, “tev viss ir par daudz”, “tev nekad nav emociju”, “tu mani kontrolē”, “tu mani ignorē”, “mēs runājam dažādās valodās”.

Dažreiz cilvēki gadiem mēģina “salabot” attiecības, kurās pati psihes uzbūve rada hronisku spriedzi. Tas nenozīmē, ka visiem jāsķiras, bet dažreiz cilvēki pirmo reizi dzīvē saprot “Ā, tātad mēs neesam slikti cilvēki. Mēs vienkārši ļoti atšķirīgi uztveram pasauli.” Un tas jau ir milzīgs atvieglojums.

Socionika palīdz arī karjerā

Ļoti daudzi cilvēki dzīvo profesijās, kas viņiem neatbilst. Ne tāpēc, ka viņi būtu dumji, bet tāpēc, ka izvēlējušies “prestižu, klausījuši vecākus, gājuši tur, kur vieglāk, pelnījuši izdzīvošanai, nekad nav sapratuši savas stiprās puses.

Rezultātā – cilvēks pelna, bet jūtas tukšs, vai arī visu dara caur milzīgu piepūli.

Socionika palīdz saprast:

• kādā vidē cilvēks uzplaukst;
• kādā darbā viņš izdeg;
• kā viņš pieņem lēmumus;
• kāds darba ritms viņam ir piemērots;
• vai viņš vairāk piemērots stabilai sistēmai vai dinamiskai videi;
• vai viņš labāk strādā ar cilvēkiem, idejām, datiem vai procesiem.

Tas ļoti samazina haotisku meklēšanos dzīvē.

Kāpēc cilvēkiem socionika tik ļoti “trāpa”?

Jo daudzi pirmo reizi dzīvē sajūt – “Ar mani viss ir kārtībā.” Nevis slinks, neveiksmīgs, pārāk jūtīgs, pārāk auksts, pārāk lēns, pārāk emocionāls. Bet vienkārši — citādāk uzbūvēts. Un dažreiz cilvēkam tas ir milzīgs pagrieziena punkts.

Vai socionika atrisina visas problēmas?

Nē. Socionika neizārstē traumas, neaizvieto psihoterapiju, neatceļ bērnības pieredzi, neatrisina visas attiecības, nepadara dzīvi ideālu. Bet tā ļoti bieži palīdz ātrāk saprast sevi, pārstāt sevi lauzt, pieņemt gudrākus lēmumus, izvēlēties piemērotāku vidi, saprast citus cilvēkus, mazināt ciešanas no hroniskas “neiederības”. Un dažreiz tas jau ir ļoti daudz. 

Socionika būtībā ir instruments.

Līdzīgi kā medicīnā analīzes palīdz saprast organismu, tā socionika palīdz saprast psihes darbību, jo nevar kvalitatīvi uzbūvēt dzīvi, ja cilvēks nesaprot, kā viņš pats ir uzbūvēts.

Par manu personīgo pieredzi, pielietojot socioniku, vari uzzināt šajā intervijā.

Pieteikties uz konsultāciju, sevis labākai iepazīšanai, vari te.