Ne vecākus, ne bērnus mums nav iespēja izvēlēties. Kādam paveicas gan ar vieniem, gan ar otriem – tad ģimene dod mīlestību, mieru, atbalstu, drošības sajūtu. Citiem, nezināmu iemeslu dēļ, tāda laime negadās, un tad ir sajūta, ka vecāki tevi ir adoptējuši, vai arī, ka bērns ir citplanētiešu iesūtīts ģimenē.
Vai ir viegli mīlēt savu bērnu?
Nav pieņemts skaļi runāt par to, ka kāds nespēj pieņemt un no visas sirds mīlēt savu bērnu. Tomēr daudzi vecāki šādas sajūtas piedzīvo. Turklāt, jo lielāks bērns aug, jo grūtāk dažiem ar viņu sadzīvot, plaisa savstarpējās attiecībās palielinās. No tā cieš gan vecāki, gan arī bērni. Vecāki sevi šausta par to, ka, pieauguši būdami, nespēj tikt galā paši ar savu bērnu, bet bērns netic savam vērtīgumam, spējām, meklē atbalstu un sapratni ārpus ģimenes. Tā daži bērni sāk klaiņot, citi pamēģina alkoholu vai meklē piedzīvojumus un aizmiršanos narkotikās, datorspēlēs, sāk smēķēt.
To veicina pavisam vienkāršas, sadzīviskas situācijas. Piemēram, ir mammas vai tēti, kas ciena kārtību, tīrību, aktīvu darbošanos. Ja bērns ir lēnīgs sapņotājs, kuram grāmata vai iedomātā pasaule ir daudz interesantāka par kaudzē samestām drēbēm un nevērīgi atstātiem nenomazgātiem traukiem, tad strīdiem un pārmetumiem ir iemesls katru dienu. Tad gulta nav saklāta, tad saklāta ne tā, tad uzvelkas dažādas zeķes, kaut kas izdarīts pavirši, tiek aizmirsts, nokavēts. Uz bērnu nevar paļauties.
Vainu vecāki tad, protams, meklē sevī, jo domā, ka nemāk bērnu audzināt, paliek uzstājīgāki, paceļ balsi, māca ar citām metodēm, bet rezultāta vienalga nav. Nelīdz arī nekādas sarunas, jo bērns to visu uztver kā pārmetumus un viņa personības noniecināšanu – nenoklausoties aizskrien, aizcērt durvis. Abas puses paliek aizvainotas.
Ja bērns kaut ko vēlas no vecākiem panākt, viņš ātri aptver to veidu, kā iepriecināt mammu un panākt vēlamo. Taču tas ir tikai uz to brīdi. Jau nākamajā dienā viss ir atpakaļ vecajās sliedēs un nesaprašanās sākas no jauna.
Gadās, ka savstarpējo strīdu nemaz nav, bet tāpat nav arī sarunu. Pusaudzis noslēdzas, atbild ar jā un nē, bet neko vairāk no cilvēka „izspiest” nav iespējams, klusē kā partizāns.
Ja bērns ir kā mazs terorists
Notiek arī pavisam otrādi – bērns nosaka toni ģimenē. Sešgadīgs knīpa izrīko vecākus, iejaucas pieaugušo sarunās un paņem sev visu uzmanību. Izdīc naudu kaprīziem kārumiem, kaut uz galda pieejams viss. Sabiedriskās vietās skaļi un uzstājīgi pieprasa rotaļlietas vai saldumus. Vecāki tikai noplāta rokas vai bezspēcīgā balsī mēģina savu bērnu ielikt rāmjos, bet vārdi paliek nesadzirdēti, mazulis panāk savu.
Neviens jau speciāli tā nerīkojas, neviens negrib ieriebt vai izdabāt savam bērnam, un arī bērns nevēlas sāpināt savus vecākus. Bet tā tomēr notiek.
Kāpēc tā notiek?
Tā notiek tāpēc, ka nezinām vienkāršas lietas par dažādiem cilvēku tipiem, viņu talantiem, spējām un to, kā veidojas attiecības cilvēku starpā. Dabā tā iekārtots, ka katrs cilvēks, atbilstoši savai būtībai, spēj uztvert tikai daļu informācijas – to, kura viņa smadzenēm ir vieglāk saprotama. Ir cilvēki, kas labi izjūt visu, kas saistīts ar cilvēka un dzīves fizisko pusi – tādi labi spēj parūpēties par apkārtējo kārtību, savu ķermeni, spēj pastāvēt par sevi. Ir arī tādi, kas labāk orientējas domu un fantāziju pasaulē, labi redz kopsakarības, bet nepamana detaļas. Tāpēc arī kārtība istabā bieži ir vienaldzīga, jo cilvēks to vienkārši neredz. Ne jau principa pēc neredz, bet tāpēc, ka viņam nav tādas „programmas”, kas spētu šīs lietas pamanīt, izlabot.
Un tādi pretstati pastāv daudzās jomās. Vienam ir dota spēja just citiem līdzi, patiesa interese par cilvēkiem, vēlēšanās iesaistīties, palīdzēt. Arī tāds bērniņš ir daudz jūtīgāks, dažreiz raudulīgāks. Citam, savukārt, būs vieglāk saprast instrukcijas un noteikumus, bet kontaktēšanās ar tuviniekiem padosies ar piespiešanos. Šādiem bērniem var būt grūtības draudzēties, dalīties ar rotaļlietām, nevēlēšanās būt jaukam, mīļam.
Ir tādi cilvēki, kam sabiedriskums un interese par jauniem draugiem ir jau dabas dota. Tādiem piemīt spēja ātri darboties, viegli iejusties jaunā sabiedrībā un nodibināt kontaktus. Citi ir tādi, kas visu dara lēni, apdomīgi, arī pēc jaunas pazīšanās netiecas, kautrējas uzrunāt nepazīstamus cilvēkus. To var novērot jau pavisam maziem bērniem – daži ar prieku un interesi piedalās svētku pasākumos bērnudārzā, tīksminās par uzmanības pievēršanu, viegli iedraudzējas jau smilšukastē. Citi mazuļi cieši turas pie tēta rokas vai arī izvēlas rotaļāties vienatnē.
Vai to var kaut kā izmainīt?
To visu nosaka cilvēka iedzimtā daba, ko izmainīt ir gandrīz neiespējami. Ja vecāki pieņem un izprot šīs atšķirības, apzinās, ka dabas dotie talanti ir jāattīsta, nevis jāpāraudzina, saprašanos ar bērnu un mieru ģimenē būs iedibināt viegli.
Svarīgākais ir saprast un pieņemt, ka vēlēšanās bērnam dot vislabāko savā izpratnē, ne vienmēr nozīmē, ka tas derēs arī bērnam, lai viņš izaugtu par laimīgu un sevi mīlošu cilvēku. To, kas ir vislabākais tieši jūsu bērnam var palīdzēt saprast zināšanas par cilvēku tipiem. Izprotot dažādu tipu īpatnības un to, kā veidojas attiecības cilvēku starpā, jūs pārstāsiet no sevis paša un saviem bērniem prasīt neiespējamo, novērtēsiet viņu talantus un palīdzēsiet tos attīstīt.