Divi vienādi sociotipi attiecībās – vai tiešām ceļš uz katastrofu?
Tu satiec cilvēku, ar kuru ir tik viegli saprasties. Viņš domā līdzīgi, pamana to pašu, smejas par tiem pašiem jokiem. Tev nav nemitīgi jāskaidro, kāpēc tu kaut ko dari tieši tā. Beidzot kāds saprot! Un šķiet – tieši ar šo cilvēku arī vajadzētu būt vieglai kopdzīvei.
Daudzos gados, strādājot socionikā, konsultējot pārus un vērojot cilvēku dzīvi, es atkal un atkal redzu, cik bieži mēs attiecībām izvēlamies otru tādu pašu. Arī tad, ja kaut ko jau zinām par saderību un savstarpējo papildinājumu. Manā pieredzē vienādo sociotipu attiecības ir ļoti bieža izvēle. Pazīstamais šķiet saprotams un drošs. Tu atpazīsti otrā sevi, tāpēc satuvināties ir viegli.
Tikai kopdzīvē līdzās saprašanai mums vajag arī daudz ko citu.
Socionikā divu vienādu tipu attiecībās abiem sakrīt stiprās un vājās puses. Tas, kas tev padodas, parasti padodas arī otram. Savukārt tur, kur tev pašam vajadzīgs atbalsts un papildinājums, arī otrs to bieži gaida no tevis. Abi gribētu saņemt to pašu, bet nevienam tas nenāk viegli.
Vai tas nozīmē, ka šādas attiecības vienmēr ir sliktas un agri vai vēlu beigsies ar katastrofu? Es tādu secinājumu neizdarītu. Jo divi Draizeri, divi Žukovi, divi Dimā un divi Balzaki dzīvos ļoti atšķirīgi. Visos gadījumos tie ir vienādi tipi. Taču viņu kopdzīves grūtības un iespējas būs pavisam citas.
Vispirms mums ir jāpaskatās, ko mēs vispār saucam par attiecībām. Kamēr tie ir randiņi, sarunas un brīvdienu izbraucieni, vajadzīgs viens spēju komplekts. Kad sākas kopīga mājsaimniecība, parādās vēl vesels saraksts. Jāpagatavo ēst, jāizmazgā veļa, jāsaremontē mašīna, jāizvēlas dzīvesvieta, jāsaprot, vai varam atļauties kredītu. Jārūpējas par bērniem un vecākiem, jātiek galā ar slimošanu. Arī tad, kad nav iedvesmas. Arī tad, kad abi ir noguruši.
Un te kļūst ļoti svarīgi, kas tieši jums abiem padodas.
Piemēram, diviem Draizeriem vai diviem Žukoviem praktiskā ģimenes dzīve var būt ļoti labi organizēta. Viņi redz, kas jādara, spēj uzņemties un izdarīt. Arī diviem Dimā ir savi resursi, lai rūpētos par ikdienas ērtībām. Šīs ģimenes var brīnišķīgi funkcionēt tieši tāpēc, ka abiem ir spējas, kuras kopīgajā saimniecībā vajadzīgas katru dienu.
Intuitīvā papildinājuma šādā pārī joprojām pietrūkst. Cita skatījuma uz iespējām, nākotnes attīstību, uz to, ko vēl dzīvē varētu pamēģināt. Kādam pārim tas pietrūks vairāk, citam mazāk. Divu stingru un prasīgu cilvēku ģimenē, piemēram, arī pret bērniem prasības var būt ļoti augstas, bet pieņemt citādu dzīves ceļu var izrādīties grūtāk. Tomēr paši partneri šo iztrūkumu var neizjust kā kaut ko tādu, kas viņiem ikdienā traucētu būt kopā.
Manā konsultāciju pieredzē divi vienādi sensorie tipi nav tie pāri, kuri nāk ar vissāpīgākajām sūdzībām par nespēju sadzīvot. Tas, protams, vēl neko nepasaka par katru šādu ģimeni. Taču es šo atšķirību savā darbā redzu ļoti skaidri.
Ar diviem Balzakiem bieži ir citādi. Divi gudri cilvēki, kuri spēj analizēt, paredzēt riskus un ļoti labi saprast, kāpēc kaut kas neizdosies. Viņiem var būt interesantas sarunas un līdzīga pasaules uztvere. Viņi var veiksmīgi strādāt un nopelnīt, taču ikdienā abiem var gribēties, lai tas otrs iedod dzinuli, uzņemas iniciatīvu, izkustina, palīdz pieņemt lēmumu un praktiski savāc kopā to, kas pašam nāk ar piepūli.
Un tad ir divi cilvēki, kuri abi gaida, ka otrs izdarīs tieši to, ko katrs pats labprāt saņemtu no kāda cita.
Vienā no manām pāru konsultācijām, kurā abi bija Balzaki, ļoti spilgti parādījās atšķirība starp attiecību sākumu un kopdzīvi. Sākumā bija vieglas tikšanās un patīkams kopā pavadīts laiks. Vēlāk klāt nāca ikdienas pienākumi, mazs bērns un neizgulēšanās. Vienam uzkrājās nogurums no mājas slodzes un pietrūka uzmanības. Otrs uzskaitīja savu ieguldījumu ģimenes nodrošināšanā un praktisku jautājumu risināšanā. Abi darīja. Abi bija neapmierināti ar to, ko saņem pretī.
Tajā pašā pārī parādījās vēl kas būtisks – būt vienā mājā vēl nenozīmē pavadīt laiku kopā. Cilvēks ir tepat, bet viņa uzmanība ir darbā vai telefonā. Otrs gaida sarunu, ieinteresētību, siltumu. Viņš grib sajust, ka partnerim ir prieks būt ar viņu, savukārt partneris nesaprot, kāpēc viņa rūpes un paveiktais joprojām nav pietiekami. Te arī redzams, kāpēc visu nevar atrisināt tikai ar sakārtotu sadzīvi.
Ja kopā ir divi loģiskie tipi, emocionālā siltuma un vieglas savstarpējās sarunas iztrūkums var būt sāpīgs. Tas attiecas arī uz diviem Gabēniem vai diviem Žukoviem. Tomēr, ja praktiskā dzīve turas kopā, šī viena grūtību daļa ne vienmēr kļūst par visas kopdzīves katastrofu. Diviem Balzakiem savukārt var sakrist abas vajadzības – gribas gan vairāk praktiska dzinuļa, gan vairāk siltuma, iesaistes un pacēluma no otra.
Ar diviem Draizeriem ir vēl citādi. Viņi ir ētiskie tipi, kuriem attieksme pret savējiem un savstarpējās attiecības ir stiprā puse. Viņi sarunājas, vērtē viens otra rīcību, izsaka savu attieksmi. Var arī uzšķilties emocijas. Taču otram šīs izpausmes var būt saprotamas un pieņemamas. Abiem līdzīgas vērtības, līdzīga izpratne par atbildību un spējas tikt galā ar dzīvi. Viņi savā līdzībā var justies ļoti labi.
Tāpēc vienādo tipu attiecības nevar vērtēt, nepasakot, par kuriem tipiem mēs runājam. Un ko šie divi cilvēki grib kopā darīt.
Vai viņi grib veidot ģimeni ar bērniem un lielu māju? Vai bērni jau izauguši, katram ir sakārtota dzīve un attiecībās gribas galvenokārt sarunas un kopīgus ceļojumus? Vai abi sagaida ciešu ikdienas kopdzīvi, vai viņiem der daudz patstāvības? Viena un tā pati tipu kombinācija dažādos dzīves posmos var izrādīties ļoti atšķirīgs uzdevums.
Arī divi Balzaki var atrast sev piemērotu kopdzīves veidu. Ja abiem sadzīve ir smaga, ir vērts konkrēti skatīties, kā šo slodzi mazināt. Varbūt var atļauties uzkopšanu, gatavu ēdienu, aukli vai meistaru. Varbūt piemērotāks ir dzīvoklis, kura uzturēšana prasa mazāk darba. Varbūt katram vajag vairāk savas telpas, savas nodarbošanās un draugu, ar kuriem saņemt to dzīvīgumu un saskarsmi, kas pārī rodas grūtāk.
Nauda var palīdzēt atrisināt ļoti konkrētu kopdzīves daļu. Tā var noņemt no abiem darbus, kuru dēļ viņi regulāri strīdas. Taču arī turīgā pārī var pietrūkt siltuma. Tāpēc svarīgi saprast, kuru problēmu mēs šobrīd risinām un vai ar piedāvāto risinājumu abiem pietiek.
Es savā darbā skatos uz cilvēka nemainīgo daļu. Uz to, ar ko šajās attiecībās būs jārēķinās arī pēc gada un pēc desmit. Ja jūs abi gaidāt vienu un to pašu papildinājumu, ir jāatrod reāls veids, kā šo vajadzību risināt. Citādi gadi paiet pārmetumos par to, kāpēc otrs joprojām nav kļuvis par to cilvēku, kuru tu gribētu sev blakus.
Vienādi sociotipi var dzīvot kopā veiksmīgi. Var būt arī ļoti nelaimīgi. Man svarīgi ir saprast, kā šie konkrētie cilvēki jūtas savā kopdzīvē, ko viņiem tā dod un cik sāpīgi viņi izjūt to, kā tajā trūkst.
Ja jūsu līdzība abiem patīk un kopīgā dzīve ir jums pa spēkam, kāpēc tai būtu jābūt neveiksmei? Bet, ja katru dienu gaidi, lai otrs kompensē tieši tās grūtības, ar kurām pats netiec galā, pajautā sev – no kurienes jūs abi cerat šo papildinājumu dabūt?